piektdiena, 2012. gada 21. septembris

Portugāles roudtrips.

Decembrī Lufthansai uzpeldēja dikti labas akciju cenas lidojumiem uz Portugāli, un tā kā tā manā „101-lieta-1001-dienā” listē bija viena no must-see vietām un sen jau gribējās uz turieni aizceļot, vasaras atvaļinājuma galamērķis bija skaidrs. Par komfortu, snekiem, drinkiem, pusdienām un savienojošo reisu bez nakšņošanas samaksājām aptuveni tikpat, cik izmaksātu Ryanairs bez visām šīm ekstrām.

Planējot virs Lisabonas un miedzot acis spožajā saulē, cenšos izmest no galvas bažīgo sajūtu, ka šis diez vai būs Tāds ceļojums kā iepriekšējais, un ka Eiropa pēc Venecuēlas vairs nepārsteigs.. Pāris reizes gan ceļojuma laikā šī doma atkal iemetas prātā, bet mēģinu nesalīdzināt, jo galu galā šī tak ir Portugāle, īpaša pati ar savām lietām, vietām, cilvēkiem un sajūtām. Portugāļi, kā jau saules lutināti dienvidnieki, dzīvi uztver bezrūpīgi un ar smaidu. Pat lidostā visas sienas apflīzētas ar smieklīgām karikatūrām.

Visi septiņi noenkurojamies jaukā īstermiņa īres dzīvoklīti pavisam netālu no Lisabonas centra un dodamies iečekot pilsētu. Mūsu galā ielas diezgan patukšas, jo kā nekā vēl siestas laiks, bet jo tuvāk tūristu spotu epicentram, jo lielāka cilvēku drūzma. Pārējie dodas pusdienās uz Farmācijas muzeja kafejnīcu, bet mēs abi nolemjam izbaudīt romantisko divvientulību :) Izburzāmies cauri skvēriem un šopinga ielām, izlavierējam pa vidu starp ielu restorāniem, tas ir, galdiņiem, kas sakrauti visas gājēju ielas platumā, nonākam līdz Težu upei un, lēnā solī čāpojot gar krastmalu, meklējam dzīvokļa saimnieces Kamillas ieteikto ēstuvi CasaNova. Starp citu, Kamilla ir brazīliete, kas visu mūžu nodzīvojusi San Paulu, pirms pāris gadiem atkuģojusi pāri okeānam, apprecējusies ar portugāli Paolo, un tagad abi piepelnās, izīrējot trīs no četrām sava dzīvokļa istabām tūristiem. Atgriežoties pie restorāniņa krastmalā – vienubrīd sāk likties, ka to tā arī neatradīsim, un vēderi jau burkšķ, ka kopš lidmašīnas nav neko ēduši. Vietā, kur vajadzētu būt restorānam, ir tikai osta bez jebkādām dzīvības pazīmēm un kaut kādi angāri. Pie vienas no ieejām meitene priekšautā kūpina cigareti, un mēs knapi pagūstam iesākt jautājumu, ka meklējam Restaurante Casa..., kad viņa jau mūs stumj iekšā pa durvīm: re, kur ir! Sajūta gan tāda, ka ielaužamies pa pagalma ieeju caur virtuvi, bet izrādās, ka tā arī ir vienīgā ieeja. Otrā galā ir slēgta terasīte ar skatu uz upi, un patīkami veldzējošiem, smidzinošiem sprinkleriem, kas plus trīsdesmit grādos ir absolūti apsveicama fīča pārkarsušo klientu acīs. Arī mēs to novērtējam. Pēc pieredzes citās dienvidu valstīs, skaidrs, ka porcijas būs milzīgas, tāpēc jau laicīgi nolemjam šērot vienu uz diviem. Veģetārā pica un tomāti ar baziliku kūst uz mēles, bet baltvīns tādā karstumā gan laikam nav pareizā izvēle. Kārtīgi noskalojam visu ar ūdeni un izprašņājam vienīgo angliski runājošo viesmīli par Alfamas rajoniņu un antīko, koši dzelteno tramvajiņu. Lai arī tas atrodas gandrīz turpat blakus, viņš cenšas iegalvot, ka mums jābrien vien atpakaļ uz centru, jākāpj augšā kalnā un jānāk atpakaļ pa otru pusi, jo šeit tas esot norobežots ar mūra sienu. Galīgi nevelk iet tādu līkumu, tāpēc buramies kartē paši un ātri vien atrodam ceļu, kā tikt pāri uz Alfamas kvartāliņu. Šī skaitās vecpilsēta, bet, atšķirībā no citām vecpilsētām, te nav smalku boutique bodīšu, dārgu tūristu restorānu un šiku viesnīcu. Te dzīvo vietējie, kas galīgi nav no turīgākajiem slāņiem. Un tieši tas arī padara šo vietu tik šarmantu – šauru, bruģētu ieliņu un trepīšu labirints, veļas striķi zem logiem un pie ieejas durvīm, kur žāvējas viss, sākot no džinsiem un palagiem, beidzot ar apakšveļu un zeķēm. Šur tur pie loga sēž kāda omīte vai večuks, uzvelk dūmu un domīgi vēro garāmgājējus. Mazi puikas un meitenes dzenā bumbu un ričāgus. Mazā kafejnīciņā sasēduši kaimiņi, dzer espresso un skaļi kaut ko pārspriež. Te man uzreiz iepatīkas. Te var sajust īsto Portugāles auru, bez paslēpēm un kliedzošām izkārtnēm. Un tam visam pa vidu kaukdams, rūkdams, pa sliedēm šļūkdams, traucas leģendārais 28.tramvajs. Martim Moniz parkā iekāpjam strūklakā, vēl dažām izskrienu cauri. Fantastiska sajūta. Protams, pāris sekundēs slapjās drēbes un sandales izžūst, bet uz brīdi var atkal uzelpot. Turpinām maldīties pa līkumotajām ieliņām, kas ved augšā, lejā un visos iespējamajos virzienos. Ielu plānojumā nav nekādas ģeometriskas loģikas, pilnīgs haoss. Vienā brīdī nedaudz sadusmojos uz Lisabonu, ka viņa mūs vislaik cenšas apvest ap stūri, un arī vietējiem ceļu nav jēgas prasīt, jo statistika liecina, ka, apjautājoties četriem portugāļiem (tai skaitā, policista kungam) par pareizo virzienu, katrs parādīs ar pirkstu uz savu debespusi. Bet galu galā, ļaujamies vien nesteidzīgam portugāļu laiskumam un lēnā garā sazīmējam pazīstamas ielas. Vakarā vēl noēdam dikti garšīgu zemeņu bļodu un drīz vien jau piecpadsmit nostaigātie kilometri un lielais karstums iemet miegā.

Nākamajā rītā sagaidām no autonomas balto busiņu, ar ko turpmākās astoņas dienas krustu šķērsu izvizināmies gandrīz pa visu Portugāli. Šoferītis ieslēdz Tomiņu (gudrais GPS aparāts TomTom) un sākam kursēt Sintras pils virzienā. Patiesībā gan nevis pils, bet pilis. Kopā kādas piecas sešas. Mazais kalnu ciematiņš Sintra gadsimtiem ilgi bijusi karaliskās ģimenes vasaras rezidence. Vienas dienas laikā nemaz neesot iespējams tās visas apskatīt. Tad nu izvēlamies divas, kas iepriekš bildēs likās vissmukākās. Viena no tām – Palacio de Pena, kas rotā n-to Portugāles ceļvežu vākus. No ārpuses tiešām kā konča, koša un krāsaina pasaku pils – daudz mazu, cakainu tornīšu, trepīšu un arābu stila arku. Kārtējo reizi sajūsmināmies par sienām, kas noklātas ar daudz mazām, dažādu zilo toņu flīzītēm jeb ažuležu. Jap, šai pilī pilnīgi mierīgi varētu uzņemt kādu Disneja filmu. Iemetam aci arī pāris pils istabās un kambaros. Smalki un karaliski jau viss, bet kaut kā tomēr Rundāles pils mani savulaik vairāk sajūsmināja. Ripojam atpakaļ lejā no kalna un izstāvam rindu uz skaistajiem Quinta da Regaleira pils dārziem – mūra tornīši, akmens tiltiņi, mazi dīķīši, alas un grotas. Lai arī pie ieejas sīkā drukā rakstīts „no picknicks”, atraduši vairākus akmens bluķus, kas izskatās gluži kā alu cilvēku ēdamistaba ar absolūti līdzenu galdu un soliem, daudz nedomājam un velkam ārā sulīgos nektarīnus un no rīta sameistarotās tostmaizītes. Pabarojuši acis un vēderus, stūrējam tālāk uz Cabo de Roca – Eiropas rietumu galējo punktu, kas atrodas tikai pārdesmit kilometrus no Sintras. Pie skatu laukumiņa pieparkojas pelēks autobuss ar lielu uzrakstu „Saulkrasti”. Izbirst bars ar tūristiem, uzmet ašu skatu bākai, ātri nobildējas uz okeāna fona un bliež tālāk. Mūs kaut kā velk prom no tās burzmas, pārkāpjam pāri / izlienam pa apakšu barjerai un atrodam smuku vietiņu, kur pasēdēt un nesteidzīgi pavērot, kā pret klints malu triecas balti putu viļņi un kā putnu kāši lido pretī saulrietam. Saulriets gan sanāk tāds pavisam miglains un saraustīts, jo debesis pilnas pelēkiem mākoņiem, bet tas nebūt netraucē izbaudīt fantastisko skatu. Kamēr pļāpājam par dzīvi, debesis jau savilkušās pavisam tumšas. Nu neko, adrese, karte un navigācija taču mums ir. Pa ceļam gan Tomiņam kaut kas nojūk ar koordinātām, bet nedaudz pamaldījušies, nakts melnumā piebraucam pie nobukotās viesu mājas Porto Novo. Ar durvju zvanu uzmodinām saimnieci – korpulentu portugālieti labākajos gados, čībās un oranžā halātā. Viņa angliski runā un saprot aptuveni tikpat daudz, cik es ķīniski – absolūti neko :) Mēģinu reanimēt savu spāņu valodu un nu jau mēs saprotamies daudz labāk. Secinu, ka iepriekš dzirdētais par to, ka zināmu vēsturisku apstākļu dēļ Portugālē labāk esot vispār nerunāt spāniski, ir pilnīgas muļķības. Pēc manas pieredzes tie vietējie, kas neko nesaprot angliski, uzreiz atplaukst lielā smaidā, kad pārmetos uz spāņu valodu. Tiesa gan, viņi tad mani saprot labāk, kā es viņus. Spāņiem ar portugāļiem esot tāpat kā zviedriem ar norvēģiem – norvēģi zviedrus saprot, zviedri norvēģus īsti ne.

No rīta iečekojam okeānu, kas atrodas trīs soļus no viesnīciņas, un kursējam tālāk uz ziemeļu pusi. Pirmais dienas stops ir Obiduša – neliels ciematiņš ar baltām kaļķu mājiņām un krāsainiem logu slēģiem, rūpīgi apjozts ar cietoksni. Mazā, 12.gadsmitā būvētā pilsētiņa esot bijusi Portugāles karaļa kāzu dāvana karalienei. Kā saka, ja nav knapais un var atļauties, kāpēc ne? :) Skati tiešām pastkartīšu cienīgi. Aveiro izbraucam ar tradicionālajām portugāļu laiviņām pa pilsētas kanāliem. Katrā laivā pa staltam laiviniekam, kas uz pagriezieniem cītīgi pūš taurē un signalizē pārējām laivām par savu tuvošanos, un cienā pasažierus ar koši oranžu un rozā dzērienu, kas stipri atgādina bērnības Juppi limonādi. Savukārt, ciematiņš ar nosaukumu Costa Nova jeb „jaunais krasts” īpašs ar divām lietām – pilns ar strīpaini krāsainām mājiņām un no abām pusēm okeāna ieskauts. Tajā pazvilnam pludmalē, saķeram sāļos viļņus, kas gāž no kājām pat būdīgus muskuļkalnus, un tā kā strauji tuvojas saulriets, dodam Tomiņam komandu atrast īsāko ceļu uz Porto. Viņš atkal mūs pārprot un noved no bāņa neceļos, bet gan jau tāpēc, lai mēs ieraudzītu skaistos skatus, ko no šosejas neredz.

Naksnīgā pilsēta sagaida ar Portugālei ierasto zili-zaļo-smuko-flīzīšu māju rindām. Vienā no tādām arī mūsu viesu māja. Dikti glīta, koloniālā stilā iekārtota, vienīgi cietā gulta, kas spiež atsperes mugurā, neļauj īsti izgulēties. Tas gan ne par kapeiku nesabojā rīta noskaņojumu. To vēl pozitīvāku uzgriež gājiens uz Kristāla pils parku augstu kalnā virs pilsētas un brokastis uz saliņas dīķa vidū. Tikko cepti, saldi kruasāni no beķerejas, kuros kungs aiz letes meistarīgi ielocījis vairākas siera šķēles, kūst uz mēles. Tā kā vēl ir agrs, cilvēku pavisam maz. Putnu gan pilns parks, sākot no kaijām, kas baro mazuļus, beidzot ar pāviem, kas ķērc kā trauksmes sirēnas. Sajūta kā zoodārzā.

Pa ceļam uz tirgu pamanāmies iekrist nelielā šoppinga azartā. Un kā Tu turēsies tam pretī, ja mana izmēra apavi, ko Latvijā ar uguni jāmeklē, te uz katra stūra. Pilsētas tirgus gan izrādās tāds pavisam maziņš, tik kādi pieci tirgoņi. Bet mums arī vairāk nevajag. Ieķeram sulīgos augļus un olīves, un ejam pāri upei papusdienot. Duoro upi šķērso tilts divos stāvos. Pa augšu brauc virszemes metro, pa apakšu mašīnas, bet gājējiem ticis tas prieks izmantot abus ceļus. No augšējā līmeņa paveras dikti smuks skats uz Ribeiras zvejnieku kvartāliņu ar krāsainajām mājiņām vienā pusē, Vila Gale vīndarītavu rajonu otrā krastā, un saulē mirgojošo upi ar burukuģiem tam visam pa vidu. Vila Gale pēc skata un atmosfēras nedaudz atgādina kaut ko no Andrejsalas, kaut ko no Spīķeriem, bet viss krietni attīstītāks. Sakopta promenāde, zaļa zālīte pašā krastmalā, kur atļauts arī sēdēt, ielu mākslinieki. Slavenajā Sandeman vīnotavā iemēģinām sangriju, bet vīna darītavas apmeklējumu gan atstājam uz nākamo reizi. Jap, secinām, ka šī mums noteikti nav pēdējā ciemošanās Porto un noteikti vismaz uz kādu weekendu šeit vēl atgriezīsimies.

Rīts miglā tīts, pat mazliet smidzina. Bet nolemjam, ka mums taču ir pietiekamas iekšējās saules rezerves, un, mūsu busiņam traucoties ārā no Porto, mākoņi viens pēc otra arī pazūd. Pilsēta Braga jau mūs sagaida ar pilnīgi zilām debesīm. Smuko, bildēs redzēto cietoksni tā arī neatrodam, jaunas kurpes arī nē. Stūrējam tālāk uz Bom Jesus do Monte katedrāli, kas esot valstī fotografētākais objekts un atrodas 116 metru augstumā.

Dienas plānā ceļš vēl tālāk uz ziemeļiem – uz Pened Geres nacionālo parku. Kalnu ieskautā upe pilna ar saules zaķīšiem, kurus trenkā ūdens motocikli. Atrodam perfekto spotu pusdienām – mazu, jauku kafejnīciņu, kurai terase tieši ar skatu uz skaisto ieleju. Bet ne tur, ne kur citur līdz septiņiem vakarā neko sakarīgu ēst nedod, jo pavāriem taču ir siesta. Un siesta lielai daļai portugāļu ir svarīgāka par tūristu naudiņām. Varbūt tas ir viens no portugāļu ekonomiskās krīzes cēloņiem? Iesnekojuši sendvičus un salātus, ko stiprais vējš gandrīz iepūš upē, laižam augšā kalnos. Baltais busiņš iegriež kādā akmeņainā un izdangātā celiņā, kas pieved pie smuki sakopta skatupunkta. Lielais plakāts liecina, ka par Eiropas naudu. Laikam pievedamā ceļa labiekārtošanas darbiem nepietika. Nopriecājamies par skaisto saulrietu pār kalniem otrpus ielejai un iebrienam „džungļos” augstāk kalnā. Viss aizaudzis. Un ļoti izdedzis. Vēlāk nogūglēju, ka divus gadus atpakaļ tur plosījās baigie ugunsgrēki. Nemiers dzen augstāk kalnā, lecam busiņā un riņķojam augšā pa serpentīnu. Ceļš ir aptuveni pusotras joslas platumā, bez jebkādām aizsargbarjerām. Pamanījuši, kā dara vietējie, arī mēs pirms katra pagrieziena skaļi taurējam. Saulīte jau aizslīdējusi aiz kalna, un randomā sakritušie milzīgie klintsbluķi mēnesnīcā izskatās diezgan avatariski. Uz kopējā fona perfekti iederas arī ugunsgrēkā cietušie koki, kam nodedzis viss stumbrs, atstājot neaiztiktu tikai pašu galotni. Mistiskā ainava tā pievelk, ka galīgi negribas braukt lejā. Nolemjam no rīta te vēl atgriezties.

Protams, apstiprinājās manas priekšnojautas, ka dienas gaismā te būs pilnīgi cits skats, bet viens pluss gan – var apskatīt plašo ieleju visā krāšņumā. Šoreiz uzbraucam līdz pašai augšai un atrodam vēl vienu skatu punktu. Un no milzīgiem akmeņiem sastutētu būdiņu. Tā arī nesaprotam, kādam mērķim. Ejot atpakaļ uz busiņu, kāda kundzīte spāniski jautā, vai man esot ērti apavi, viņa tādus jau sen meklējot. Un kad spāniski atbildu, tantukam lielas acis – oo, Tu runā spāniski?! Jauki papļāpājām. Izrādās, viņa dzīvojot tepat netālu aiz 14 kilometru attālās Portugāles-Spānijas robežas un plāno drīzumā apceļot Baltijas valstis.

Braucot lejā no kalna, iekļūstam kazu sastrēgumā – kādi simts ragainie viens pēc otra rāpjas pa nogāzi augšā uz ceļa. Sabozušies auni neliekas diez ko priecīgi par mūsu ceļa izvēli, bet pāris mazie kazlēni gan labprāt ieraustos busiņā padraudzēties. Lejā izplunčājamies vēl nedaudz pa upi un tad jau zemais starts pāri visai Portugālei uz dienvidiem. Vēlā pēcpusdienā ieripojam smukajā Alentežu reģionā, kur gar abām ceļa malām milzīgas olīvkoku plantācijas. Vēl pavisam nedaudz līdz spēcīgi izslavētajai romiešu pilsētiņai Evorai. Laikam par daudz izslavēta, jo rezultātā liek nedaudz vilties – šķiet pārāk samākslota un romiešu templis ar dikti maziņš.

Pēc brokastīm kursējam līdz pašai dienvidu piekrastei, kur divas dienas čilojam pa pludmali, pie baseina, apartamentu apzaļumotajā pagalmiņā – kur nu kurais. Parasti gan cenšos izvairīties no koši sarkano britu tūristu pārbāztajiem kūrortiem, bet pēc atsauksmēm internetā šeit esot lielisks spots windsērfingam. Tā kā Venecuēlā uz šo nodarbi riktīgi pavilkos, ceru arī šeit pašūpoties pa viļņiem uz buru dēļa. Nevienu windsērferi vai sērfa skolu tomēr neatrodam, bet daudz nebēdājam un palēkājam pa viļņiem tāpat vien. Apartamentiem ir viens liels pluss – virtuve, kurā var gatavot ēst. Tad nu mēs tuvējā supermārketā par uzskrūvētām cenām iepērkam visu vakariņām, sametam pilnu sangriju ar augļiem un līdz vēlai naktij spriežam par dzīvi.

Pamājam Albufeiras pludmalei un slīdam tālāk gar krastu uz rietumu pusi. Jo tuvāk San Vicente ragam, jo mazāk tautas un smukākas pludmales. Piebraucot pie Sagres ciematiņa Martinhal pludmales, aizraujas elpa. Plaša smilšu pludmale, kur nav dvielīts pie dvielīša, vietas pietiek visiem un vēl pāri paliek. No trim pusēm klinšu ieskauta, iekšā okeānā vēl viens milzīgs akmens un tālumā redzams San Vicente rags. Pa viļņiem plosās bezburu sērferi, tuvāk krastam pa mazajiem vilnīšiem centīgi slidinās jaunā sērferu paaudze. Uz šitiem dēļiem gan es laikam nesaņemtos uzkāpt. Bet pludmale superīga, sēžu un baudu fantastisko skatu, kas foto un pat video kadros neizskatās ne tuvu tik fantastiski kā dzīvē. Nebūtu jāstūrē atpakaļ uz Lisabonu, labprāt paliktu te vēl kādu dienu. Pa ceļam aizbraucam vēl līdz San Vicente raga pašam galam, kas skaitās dienvidu galējais punkts un tad jau bliežam uz Lisabonu. Ārā jau pavisam tumšs, kad piebraucam pie slavenā 25.aprīļa tilta, kas ir Sanfrancisko tilta kopija un kuram vienā pusē izslējusies Riodežaneiro Kristus statujas kopija. Mašīnas deviņās joslās gaida savu kārtu samest monētiņas maksas automātā. Par tilta izmantošanu gan pāris kapeikas, salīdzinot ar to kosmosu, ko ceļojuma laikā samaksājam par maksas autobāņiem. Kaut kā neesam rēķinājušies ar tik lieliem cipariem. Bet nu neko, nākamreiz laikam drīzāk jāizsvītro kāds maršruta punkts un jābrauc vairāk pa mazajiem, smukajiem bezmaksas celiņiem.

Pēdējā diena Lisabonā iesākas ar sabiedriskā transporta dienas kartes iegādi. Plāns iečekot seno Lisabonas rajoniņu Belemu, kas slavens ar Belemas torni jeb bāku, katedrāli un olu krēma kūciņām. Tramvaja pieturā mudžēt mudž tūristu bari, bet sliedes mēmi klusē jau minūtes divdesmit. Saprotam, ka kaut kas nav riktīgi un mēģinām pēc kartēm saprast alternatīvas, kā nokļūt galā. Pie mums pienāk kāds vietējais čalīts un piedāvā šērot taksi, jo viņam esot steidzīgi jātiek pie draugiem, bet līdz četriem nekādi transporti tai virzienā nekursēšot, jo šajā pilsētas galā notiek velomaratons un visas ielas ciet. Kāpjam taksī un pēc desmit minūtēm par nieka trīnīti esam Belemā. Nopriecājamies par prātīgo lēmumu un baudām pustukšo krastmalu, kamēr tūristu bari iesprūduši tramvaja pieturā. Apskatām dienasgaismā slaveno „Sanfrancisko” tiltu, pieminekli jūrasbraucējiem, torni, un iemaldamies mūsdienu mākslas muzeja pagalmā, kur atkal var izdauzīties pa strūklakām. Un šīs, starp citu, tieši šādam mērķim arī paredzētas. Uzmetam ašu skatu katedrālei, ieķeram Starbucks smūtijus un slavenās Belemas kūciņas par vienu eiro gabalā un ieņemam parka zālāju. Pilnīgi pazūd laika izjūta un nočilojam tur vairākas stundas. Rādās, ka izbraukt ar leģendāro 28.tramvajiņu vairs šodien nepagūsim. Tāpēc ceļamies sešos no rīta, lai pirms došanās uz lidostu vēl paspētu tomēr pavizināties. Un darīt to pirmdienas agrā rītā noteikti ir daudz foršāk. Jo mēs tramvajā esam gandrīz vienīgie pasažieri. Pēc vairākiem ļoti straujiem un asiem pagriezieniem ievālējam Alfamā un nolemjam izkāpt ārā izmest nelielu loku. Kad palūdzam šoferītim attaisīt durvis, viņš vēsā angļu mierā norāda uz mazo podziņu gandrīz pie griestiem. Nākamo tramvaju vada smaidīga, čirkaina meitene, kas visu ceļu skaļā balsī dungo jautru melodiju un ar katru pasažieri draudzīgi sasveicinās. Tik forša noskaņa, ka negribas nemaz kāpt ārā. Prieks par tādu Portugāles ceļojuma noslēgumu.  






svētdiena, 2011. gada 27. novembris

Venecuēla. Laime pilnīga.

Jau vairākus gadus man bija kluss sapnītis aizceļot pāri okeānam uz Dienvidameriku – tas pasaules „stūris” mani vienmēr dikti fascinējis. Pirms aptuveni gada es uzsāku savu „101 lieta 1001 dienā” projektu, kurā kā vienu no punktiem iekļāvu arī šo ieceri. Saki vēl, ka rakstītam vārdam nav spēks – nepagāja ne pāris mēneši, kad absolūti negaidīti tiku pie ārkārtīgi lētām biļetēm uz Karakasu. Lai arī līdz startam bija jāgaida pusgads, kopš tā brīža jau ar vienu kāju biju Venecuēlā.

Leģendāri lētais lidojums uz Karakasu bija no Stokholmas, kur lidostā jau sākās pirmie piedzīvojumi – migla Frankfurtē (caur kurieni bija paredzēts reiss) pakutināja nervus ar lidojuma aizkavēšanos, bet mans un padsmit ceļabiedru pozitīvo domu spēks nogādāja mūs tur pietiekami laicīgi, lai ceļojumu varētu turpināt tai pašā dienā. Uzreiz atzīšos, ka Lufthansa pēc kopumā pavadītas diennakts uz borta šobrīd pelnīti ierindojusies manu mīļāko aviokompāniju augšgalā. Jap, pie ērtībām pierod ātri, bet šoreiz stāsts ne par to, jo ne jau komfortu uz Dienvidameriku braucām meklēt.

Ielidojot Karakasas lidostā, ceļabiedru sejās (un gan jau arī manējā) varēja manīt nelielu satraukumu, jo gana daudz bija saklausīti stāsti ne tikai par to, kā apsper somas, bet pat tādu absurdu lietu kā auskaru raušanu ārā no ausīm. Kāda venecuēliete rindā uz imigrācijas dienestu izrādīja neviltotu izbrīnu par mūsu, viņasprāt, pārgalvīgo un nepareizo izvēli ceļot uz Venecuēlu. Frāze „būtu labāk uz Disnejlendu braukuši” šķiet precīzi izsaka viņas nostāju. BET – par spīti visu centieniem ieprogrammēt man bailes, ne vienu brīdi visa ceļojuma laikā nejutos apdraudēta. Nezinu, varbūt mans baiļu slieksnis pabīdījās nedaudz uz augšu, bet vienu gan zinu droši – ja noregulēsi savu iekšējo radaru uz pareizā viļņa un ar nodomu neizaicināsi likteni, ļaunie puikas liks Tevi mierā :)

Pirmā lieta, ko venecuēlieši iemāca steidzīgajiem eiropiešiem, ir pacietība. Tur laika izpratne atšķiras. Rindas ir lēnas, lidmašīnas nelido pēc saraksta un pulksteņa rādītāji peld laikā. Mūsu gids Leo tikšanās laiku vienmēr noteica kā „as soon as possible but take your time”. Viesu mājas īpašnieks ekskursiju mums sarunāja uz pulksten „nine-ish”, kas latviski varētu būt plus/mīnus ap deviņiem. Bet visvairāk man patika uzraksts uz māju sienām un kaitotāju & sērferu T-krekliem – „Live slow!”

Tad nu pacietīgi izstāvējuši lēnās rindas, ar zīmogiem pasēs un somām plecos soļojām pretī piedzīvojumiem. Pirmie – jau turpat uz vietas lidostā. Check-in darbinieki pēc garām pārrunām tika pie kukuļa no vietējās tūrisma aģentūras direktora Bena un tomēr salika mūs visus pareizajā lidmašīnā. Ar somām arī visiem noveicās, pazuda tikai viena un tikai uz vienu nakti. Piemēram, poļu grupai pēc mums bagāža atlidoja tikai vienam no astoņiem. Adrenalīnu uzsita epopeja ar valūtas maiņu. Venecuēlā ir divi kursi – oficiālais un pagrīdes, kurš ir vidēji divreiz izdevīgāks, bet, protams, nelegāls. Skaidrs, ka tūristi labprāt sastūķētu naudas jostā 2x vairāk bolivāru (= Venecuēlas valūta) un arī vietējie nelaidīs garām iespēju tikt pie zaļajiem, lai uzsistu ienesīgu biznesiņu. Klasisks win-win situation, bet gana riskants pasākums. Atrodoties lidostā, esot pat ieteicams no leksikas izsvītrot naudas vienības, lai nepievērstu lieku uzmanību. Tā nu mēs bolivārus nodēvējām par naudiņām un dolārus par zaļāriem. Slepeno operāciju ar naudas maiņu veicām lidostas stāvlaukumā, Bena džipā ar tonētajiem stikliem. Ja tai brīdī kāds no pogainajiem, kas tur mudž visapkārt, būtu mūs pieķēris nedarbos, tad Venecuēlas debesis kādu laiku nāktos vērot pa rūtainu lodziņu. Labākajā gadījumā, ja policista kungs būtu pietiekami jauks vai drīzāk – ja viņš gribētu pabarot bērnus, tad tikai atņemtu visu naudu. Bet patiesībā nav jau tik dramatiski, kā izklausās. Ja vien nedari to zem kamerām vai poliču degungala, tad nepatikšanās īsti iekulties nevajadzētu. Protams, nav vēlams arī šo darījumu kārtot ar kādu random garāmgājēju, kurš visdrīzāk to naudu ir pats uzzīmējis.

Pirmā nakts, pateicoties Benam, trīszvaigžņu viesnīcas vietā tika pavadīta pieczvaigžņu pēļos. Skaidrs, ka pēc vietējiem standartiem, bet karstais ūdens gan bija. Nākamajās naktsmītnēs tādu ekstru nebija, bet nemaz neprasījās. Pēc karaliskām brokastīm mūsu lieliskā gida Leo vadībā devāmies džungļu virzienā – uz Orinoko deltu. 


Astotajā klasē, ģeogrāfijas stundā mācoties šīs upes nosaukumu, ne prātā nenāca, ka kādreiz traukšos pa to laivā, kuru ar ātrumu 75 km/h stūrē indiānis no warao cilts. Karloss mūs sagaidīja ostas piestātnē ciematiņā San Jose de Boja, kur smaidīgi iezemieši pusdienlaika saules svelmē pie jautras latino mūzikas čiloja un čaloja savā starpā. Un uzsita klaču arī ar mums – spāniski, protams :) Un, runājot par spāņu valodu, nobrīnījos pati par sevi – neskatoties uz to, ka nebiju īsti runājusi spāniski trīsarpus gadus, mēle mežģījās daudz retāk nekā biju gaidījusi.

Līdz mūsu naktsmītnei bija pāris stundu brauciens pa upi. Deltas reģionā sauszemes satiksmes nav, ir tikai upju ceļi. Nakti pavadījām džungļu mājiņās, kas celtas uz pāļiem no lietusmežu moričes palmām un Orinoko upes niedrēm. Gultas bija pārklātas ar moskītu tīkliem un katrs savā istabā tika arī pie kāda „welcome pārsteiguma” – vardes, kukaračas vai sikspārņa. Naktī visapkārt mirdzēja jāņtārpiņi. Un zvaigznes. Sēdējām upes malā un ar Karlosu pļāpājām par dzīvi. Viņš ir iemācījies spāņu valodu un plāno apgūt arī angļu valodu, jo grib strādāt par gidu. Lielākā daļa indiāņi no warao cilts (tulkojumā - cilvēki ar canoerunā tikai savā valodā, dienas pavada džungļos vai upē, gādājot pārtiku, naktis – šūpuļtīklos, turpat starp džungļiem un upi. Tovakar, kad ģenerators bija izslēgts, uz brīdi arī mēs visi apklusām, skatījāmies krītošajās zvaigznēs un garām peldošajās upes nezālēs, klausījāmies, kā čaukst džungļu biezokņi un gaudo mērkaķi. Pilnīgā tumsā, bez vārdiem un bez civilizācijas ekstrām, bet sajūta tik pašpietiekama, ka no laimes varētu spiegt.

Ap puspieciem no rīta tur modinātājzvana vietā čiepst, vītero un čivina putni. Un pie upes jau žāvējas gumijnieki – šodien plānā ekspotīcija pa džungļiem. Kā izrādās, tās gan bija tikai minūtes desmit, pa purvainiem dubļiem, brikšņiem un moskītu mākoņiem. Visi sapūtušies ar pretodu ķīmijām, satinušies jakās, dvieļos un dažs pat cepurē ar moskītu tīklu pāri acīm. Malārijas tur teorētiski neesot. Tie, kas bija nopirkuši dārgās pretmalārijas ripiņas, tās tomēr noēda. Tā kā es savējās dabūju bez maksas, tad nolēmu pasaudzēt aknas un tās nelietot. Karloss no turpat atrasta auga vienā setā uzmeistaroja smieklīgu cepuri. Vēl pēc brīža apstājās pie cita koka un nodegustēja termītu pūzni. Un tad turpināja ceļu, ar mačeti sitot pa palmām. Viņš tā meklējot skorpionu, ko gribot mums parādīt, bet skaidrs, ka tas viņa kārtējais joks. Drīzāk centās aizbaidīt tos faunas pārstāvjus, ar kuriem mēs kā eiropieši visticamāk nebūtu gatavi sastapties. Kāpjot atpakaļ laivā, nodomāju, ka kādudien jāizbrien džungļi garākā distancē, mazākā sastāvā un drošākā ekipējumā.

Slavenos Orinoko upes rozā delfīnus mēs neredzējām, bet naktī gaudojošos mērkaķus gan. Putnus arī daudz un dažādus – Leo pat bija paķēris līdz veselu putnu katalogu, un tiklīdz kā kāds kolibri vai papagailis palidoja garām, centīgi bakstīja ar pirkstu savā grāmatā. Vienā brīdī mūsu laivā ieleca ārkārtīgi komiska varde, kā izkāpusi no multenes. Vēlāk iemēģinājām roku piraiju ķeršanā, bet nomakšķerēt nevienu gan mums nepalaimējās. Gabaliņu tālāk, kur pēc Karlosa teiktā aszobainās plēsoņas nedzīvo, iebridām arī nopeldēties.

Interesanta pieredze bija „peldošie veikali” – indiāņu laiva, kas piekrauta, pirmkārt, ar padsmit dažādu vecumu bērniem (lielām, ziņkārīgām acīm un mālainām kājām), un, otrkārt, kaklarotām, pītiem groziņiem un citiem pašmeistarotiem izstrādājumiem, kurus notirgot tūristiem. Vēl kāds no brīžiem, kas man spilgti palicis atmiņā sajūtu ziņā – kā tupēju laivas priekšgalā, pārliekusies pāri malai, ķēru vēju matos un skatījos saules staru apmirdzētajos viļņos. Pāri upei bija pārstiepusies varavīksne. Un arī ceļabiedru prieks atrasties šajā skaistajā pasaules nostūrī bija acīmredzams. Absolūtai laimes sajūtai nekas vairāk nebija vajadzīgs. Atgriežoties civilizācijā un kāpjot ārā no Karlosa laivas, domas un skatiens kavējās uz deltas pusi. Kaut kas riktīgi vilka atpakaļ un nosolījos, ka kādreiz tur noteikti atgriezīšos. Bet mūs gaidīja jaunas vietas un iespaidi. Devāmies uz Ciudad Bolivar, no kurienes tālāk mērojām ceļu uz pasaulē augstāko ūdenskritumu.

Līdz Bolivarai bija jābrauc četrarpus stundas, kuras pēc pieturas vietējā ruma veikalā vairs nelikās tik garas. Tūristu autobuss pamazām pārvērtās kārtīgā latino self-made pārtijbusa” ballītē ar dejām šaurajā autobusa ejā un dažbrīd pat uz krēsliem. Vēlāk, skatoties iefilmētos materiālus no notikuma vietas, neticas, ka citkārt ieturētie latvieši var būt tādi pārtijanimaļi :D

Nākamajā rītā ap astoņiem, deviņiem mums bija plānā lidojums uz Kanaimu – ciematu, ko dēvē par durvīm uz Anhela ūdenskritumu. Lidojums bija paredzēts ar piecvietīgajām „Cesnām”, bet man par mazu vilšanos mums tika atsūtīta divdesmitvietīgā lidmašīna, lai varam satilpt visa kompānija vienā. Tā bija vēl mazāka par Fokkeri, ar ko pirms pāris gadiem lidoju no Liepājas. Toreiz nosolījos, ka tādā pa gaisu lidojošā autobusā vairs iekšā nekāpšu. Bet šī lidoja tik vienmērīgi un līgani, ka knapi pamanīju, kā nosēdāmies mazajā Kanaimas lidlaukā. Samaksājuši ieejas maksu Kanaimas nacionālajā parkā, tikām sasēdināti smieklīga paskata autobusā, kas vairāk atgādināja kravas mašīnu, un aizvizināti līdz upei, kur tālāk sekoja ekstrēms četru stundu brauciens garās, šaurās sarkankoka laivās. Visu cieņu vietējiem pemoņu indiāņiem par tik izcilām prasmēm, manevrējot laivu pa akmeņainajām krācēm un gar upē sakritušajiem klints bluķiem. Vēl lielāku dabas varenību iemiesoja milzīgie tepuji jeb tā sauktie galda kalni – ar gandrīz plakanām virsmām. Pat pelēkie mākoņi nespēja sabojāt fantastiskos skatus.

Lai nokļūtu līdz Anhela ūdenskritumam, jāmēro nepilnu stundu ilgs kāpiens pa džungļu taku, kas, laipojot caur palmu saknēm un raušoties augšā pa klints bluķiem, jau pats par sevi bija piedzīvojums. Majestātiskais Anhels bildēs jau bija redzēts, bet, protams, cita lieta ieraudzīt savām acīm, kā šķietami lēnām no kilometru augstas klints gāžas ūdens, kas izskatās pēc miglas. Venecuēlā jau ap pulksten pussešiem saulīte strauji noslīd aiz horizonta, un pēdējie pārsimts metri cauri džungļiem līdz nometnes vietai tika veikti jau pa tumsu. Šī nakts bija īpaša ar to, ka gulējām šūpuļtīklos. Gluži palmās sakārti meža biezoknī tie nebija – jumts virs galvas bija, bet tas arī viss. Lietus tonakt nelija, tā ka bez jumta būtu bijis pat foršāk – varētu iemigt, vērojot debesis ar miljoniem zvaigzņu. Mūsu džungļu pavadonis pemonis Tonijs noorganizēja paraugdemonstrējumus, kā pareizi jāguļ šūpuļtīklā. Neesot ieteicams gulēt taisni, jo tad nākamajā rītā mēs staigāšot saliekušies kā banāni. Esot jāguļ šķērsām pāri. Un, godīgi sakot, bija pat ļoti ērti. Un auksti. Kaut kā nelīmējas kopā, kā nepilnus tūkstoš kilometrus no ekvatora varētu salt, vai ne? Miegam gan daudz laika netika atvēlēts, jo līdz vēlai naktij Tonijs mūs izklaidēja ar dažādiem stāstiem, tai skaitā arī par Aleksandru Laimi – latvieti, kas 55 gadus nodzīvoja Venecuēlas džungļos. Tonijs desmit gadu vecumā reiz esot viņu arī saticis. Gandrīz katrs vietējais pemonis zina stāstu par Laimi, un tai pat laikā tikai retais latvietis ir dzirdējis par viņu. Noteikti rekomendēju noskatīties filmu parLaimi un izlasīt grāmatu – iemetīsies sirdī lepnuma deva. Mums nepietika laika piestāt Orhideju salā, kur kādreiz atradās Laimes būdiņa, bet viņa kapavietu pie Kanaimas lidlauka gan apmeklējām.

Šūpuļtīklu nometnē iepazinos ar diviem britu jauniešiem Hjū un Džeimiju. Klasisks vidusmēra rietumeiropiešu piemērs: bakalaurs kabatā, bet tālākie dzīves ceļi vēl neskaidri, tāpēc nolēmuši pāris mēnešus paceļot pa Dienvidameriku. Uzreiz atradām kopīgu valodu un jutām, ka esam uz viena viļņa. Uz viļņa, kurš ierauj virpulī un vairs nelaiž vaļā, radot pozitīvo atkarību no ceļošanas. Tonakt, ieraugot krītošu zvaigzni, vēlēšanās ilgi nebija jādomā ;)

Slapji no galvas līdz kājām, bet sajūsmas pilni par jautrajiem „karuseļiem”, braucot pa krāčaino upi, atgriezāmies Kanaimas ciematiņā. Tur mūs sagaidīja piedzīvojums, kas laikam lielākajai daļai no mūsu bariņa bija topa augšgalā – gājiens zem Sapo ūdenskrituma. Bridām pa šauru, slidenu taciņu, kur vienā pusē klints, otrā – „siena”, ko veido upes ūdens, tonnām gāžoties pāri. Vienīgais drošības pasākums – aizas pusē novilkta virve. Elpu aizraujoši tiešā un pārnestā nozīmē. Mums palaimējās, ka mūsu ceļojums ietrāpījās lietus sezonas beigās, jo karstajā periodā (janvārī, februārī) tas esot gandrīz izžuvis. Būtu palaimējies vēl vairāk, ja varētu vienu dienu pavadīt Kanaimā, izpeldēties lagūnā, apskatīt pārējos ūdenskritumus, izstaigāt šarmantās ciemata ieliņas un papļāpāt ar pemoņiem. Bet šoreiz īsā ceļojuma saspringtais grafiks daudz vietas improvizācijai neatstāja. Zini, kā parasti, lidmašīnai knapi piezemējoties uz skrejceļa, visi pasažieri, jau salekuši kājās, laužas uz izeju? Mēs, ielidojot Bolivarā, sēdējām lidmašīnā, pļāpājām un dalījāmies iespaidos, kamēr kāda lidostas darbiniece, pabāzusi galvu pa šaurajām durvīm, paziņoja, ka lidmašīna jau minūtes piecas kā ir atvērta, un vai tad mēs ārā nemaz nekāpšot. Godīgi sakot, es ļoti labprāt būtu lidojusi atpakaļ uz Kanaimu. Mazais ciematiņš tā apbūra, ka jau kuro reizi šī ceļojuma laikā nolēmu kādudien atgriezties vēlreiz.

Tā kā lidojums tālāk uz Margaritas salu bija paredzēts vēlu vakarā, tad devāmies apskatīt Bolivaras vecpilsētu, kas atgādina bērnu krāsojamo grāmatu. Katra ēka savā krāsā un visas priecīgi košas. Vienā no tām ierīkotajā veikalā, kur nopirkām saldējumu, strādā kolumbiešu ģimene – atbraukuši te peļņā, jo Kolumbijā algas vēl mazākas. Bet drošība gan tur šobrīd esot lielāka, neskatoties uz to, ka klasiskais Kolumbijas zīmogs pasaules acīs joprojām ir narkodīleru midzenis. Venecuēlā degviela maksā lētāk par ūdeni un benzīnbāku var piepildīt pilnu par dolāru. Bet kaimiņvalstī Kolumbijā naftas bagātību nav, tādēļ pēdējos gados valdība iegulda visus spēkus tūrisma attīstībā, liekot uzsvaru uz drošību.

Ķerot kadrā varavīksnes krāsu mājiņas un arī pašu varavīksni, bijām aizklaiņojuši nost no centrālajām ieliņām uz Maskačkas tipa rajoniņu, kur vairāki vietējie mums draudzīgi ieteica likt spoguļkameras somās un doties atpakaļ uz centrālo laukumu, kas esot pilsētas drošākā vieta. Iepriekš, pasūtot takšus atpakaļceļam uz viesnīcu, bija izkritis no prāta fakts par ātro tumsas iestāšanos (ap pulksten pussešiem). Tad nu pēdējo stundu līdz ar šoferīšiem norunātajam laikam turpat pilsētas laukumā arī pavadījām. Bet garlaicīgi noteikti nebija. Kad uz blakus soliņa sēdošās tīņu meitenes mobilajā telefonā atskaņoja to pašu dziesmu, kas pirms pāris dienām bija skanējusi mūsu „pārtijbusā”, mierīgais latvietis Sandis ar vienu no viņām metās karstasinīgā dejā. Kad saradās arī visa viņu kuplā ģimene trijās paaudzēs, laukums jau gandrīz sāka līdzināties latino zaļumballei :)

Atvadoties no četriem ceļabiedriem, kuri bija nolēmuši tālāk paceļot pa valsts dienvidiem, devāmies uz lidostu. Pēc stundu ilgas zobu klabināšanas kārtējā pārkondicionētajā lidaparātā, ielidojām Margaritas salā un konstatējām, ka mūsu sagaidītājs ne tikai nav ieradies, bet pat atslēdzis telefonu. Neko darīt, sadabūjām takšus, kuriem neizdevās mūs piečakarēt, jo spītīgi turējāmies pie lidostā nopublicētā oficiālā tarifa un pilnīgā tumsā tikām vesti uz El Yaque – mazu sērferu ciematiņu ar vienu galveno ielu, kur plānojām pavadīt ceļojuma atlikušo daļu. Nākamajā dienā uzzinājām, ka visā ciematā bij pazudusi elektrība. Noenkurojāmies nelielā posadā – Venecuēlā tā dēvē viesu namus. Posada Margarita atrodas desmit minūšu gājienā no pludmales, sakoptā ēku kompleksā ar mūra žogu, košumkrūmiem un zaļu mauriņu, bet pats galvenais un foršākais – fantastiski draudzīgiem un jaukiem saimniekiem, kas rada apbrīnojamu mājīguma sajūtu. Nopriecājāmies, ka neizvēlējāmies kādu bezpersonisku daudzstāvu viesnīcu salas populārākajā kūrortā.

Posadas īpašnieks un saimnieks Migels ir apmēram sešdesmitgadīgs amerikāņu hipijs Maikls, kas septiņdesmitajos, izvairoties no iesaukšanas Vjetnamas karā, aizmuka uz Kolumbiju un vēlāk pārcēlās uz Karību jūras pērli Margaritu. Venecuēlā esot likums, ka ārzemniekam, nodibinot uzņēmumu, noteikti jāpieņem darbā vismaz viens vietējais, kuru pēc tam nekad nevar atlaist, lai arī cik slikti viņš strādātu. Acīmredzot Migels atrada visefektīvāko variantu un vietējo apprecēja :) Gabija ir apbrīnojama sieviete – audzina divus bērnus, katru rītu gatavo brokastis ne tikai ģimenei, bet arī visas posadas viesiem, pa dienu nēsājas apkārt ar palagiem un karina izmazgāto veļu turpat uz mūra sienas žāvēties, vakarpusē parādās kādā no krodziņiem pasēdēt ar draugiem un pa nakti plosās pa savu bāru, ko ar Migelu ierīkojuši turpat pāri ielai. Nav ne jausmas, pa kuru laiku viņa guļ, bet pa ielu pārvietojas nevis ejot, bet dejojot. Un vēl – tik ārkārtīgi sirsnīga! Apdāvināja mūs ar cepurēm, kaklarotām un auskariem – likās, ka iztīrīja tukšu savu dārglietu kastīti un skapi. Un, mums prombraucot, viņai pat asaras sariesās acīs. Nezinu, vai tas tā ar visiem ciemiņiem vai varbūt tāpēc, ka mēs bijām tik draudzīgs bariņš, kas daudz laika pavadīja sarunās un smieklos uz vienas no posadas terasēm, zvilnot šūpuļtīklos un blenderējot augļu smūtijus pa dienu un ruma kokteiļus vakaros.

Garšas kārpiņas palutinājām arī ar tikko kā nomakšķerētām jūras veltēm. Divus vakarus pēc kārtas ēdām vietējā ēstuvē, kur tūristi laikam bieži neiegriežas. Vismaz ne sezonas sākumā un padsmit cilvēku sastāvā. Šķiet, ka šarmanti noplukušajam ceļmalas „restorānam” nodrošinājām ienākumus ja ne visam mēnesim, tad nedēļai noteikti. Interesanti, ka gandrīz visi ēdieni ceļojuma laikā bija nedaudz pārsālīti, bet varbūt tāpēc, ka cilvēki tur ir tik laimīgi un iemīlējušies dzīvē.. :)

Vienu dienu izmetām līkumu apkārt salai (lai rastos aptuvens priekšstats par izmēriem – tā ir uz pusi mazāka kā Igaunijas Sāmsala). Migela draudzene Marta ar savu vīru aizvizināja mūs džipos uz La Restinga lagūnu, kur cauri mangrovju audzēm nonācām mazā paradīzes pludmalītē ar tirkīzzilu ūdeni un gliemežvākiem smilšu vietā. Otru pastkaršu cienīgu ainavu atradām turpat mūsu ciematiņa piekrastē – tuksnešainu apvidu ar kaktusiem kā no tekilas reklāmām un ķirzakām dažādās krāsās un izmēros.

El Yaque esot viena no vispasaules windsērferu un kaitotāju mekām. Neiemēģināt kādu no dēļiem būtu tas pats, kas Parīzē neuzkāpt Eifelī. Vienu vakaru iepazināmies ar garāmbraucošu skeiteri, kas apsolīja nākamajā dienā mums iemācīt windsērfingu. Noteikti iedošot arī atlaidi. Septiņpadsmitgadīgais Braiens vēl ejot skolā, bet brīvajā laikā strādājot tēvoča Aleksī sērfinga skolā par instruktoru. Sajūsma gan noplaka brīdī, kad čalīts norunātajā laikā neieradās norunātajā vietā. Kristīne (meitene, kas tur strādā latviešu pludmales bārā) smējās, ka sērferi pieņemoties prātā pēc četrdesmit. Viņa mūs aizsūtīja pie igauņiem, kas apmācības vadīja krieviski un plēsa trīsreiz dārgāk. Atmetām ar roku un gājām atpakaļ uz bīču. Tiklīdz es skaļi izteicu domu, ka gan jau tiksim uz dēļa, ja vien ļoti gribēsim, satikām Braienu. Tā nu turpmākās trīs dienas pavadīju, pārvarot bailes no ievelšanās ūdenī, ķerot vēju un šķeļot viļņus. Iemācījos noturēties uz dēļa, aizsērfot līdz bojai un apgriezties burāšanai pretējā virzienā. Paši elementārākie pamati, bet pietiekami, lai pavilktos un saprastu, ka nākamvasar labprāt pavizinātos pa Ķīšezeru.

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas pludmalē notika regeja ballīte, kas beigās tika noveltīta latviešiem, jo pārsteidzošā kārtā bijām visaktīvākie dejotāji. Gabijas bārā gan stāvējām vaļā mutēm un ieplestām acīm, kad viņa virpuļoja pa deju grīdu ar sērferi Braienu. Vēlāk arī paši tikām izdancināti regetona, salsas un marimbas ritmos. Runājot par ritmiem, cerība iemaldīties kādā vietējā bungu ballītē nerealizējās, bet lai nu tas paliek nākamajai reizei. Džambīti arī neatradu, bet vietējā tirgū tiku pie pāris mazajām perkusijām. Vēlāk Karakasā gan nejauši ieklīdām kādā parciņā, kur notika bungu & perkusiju koncerts. Ak jā – Karakasa..! Dažādos mediju topos un daudzu cilvēku prātos bīstamākā pilsēta pasaulē, kur visa iepriekšminētā iespaidā bijām nolēmuši kāju nespert. Tomēr ceļojuma laikā, iepazīstot tuvāk aizraujošo valsti un draudzīgos iedzīvotājus, atzinām viens otram, ka labprāt tomēr uzmestu aci vietai, ko bijām redzējuši tikai bildēs un bērnībā seriālā par Estrelitu Netīro Seju. Un re, atkal jau – atliek tikai vēlēšanos izsūtīt kosmosā un visums pats visu saliek pa plauktiņiem.

Tā nu mēs kādu rītu, vēl esot Margaritā, dikti nopriecājāmies par Bena zvanu, ka esot izmaiņas ar mūsu reisu, un pirms lidojuma atpakaļ uz Eiropu būs viena diena jāpavada Karakasā. Vēl vairāk nopriecājāmies, lidostā ieraugot ne tikai šoferi, bet arī mūsu foršo gidu Leo. Viņš ir no tiem, kam patīk noklīst no tūristu takām un parādīt lokālo šarmu. Kurš katrs nebūtu mūs vedis ekskursijā ar gaisa tramvajiņu pa favelu jeb graustu rajoniem, kur reti kurš vietējais ir bijis. Pat pastnieki un taksometru šoferi metot līkumu. Bet ar Leo jutos droši. Arī tobrīd, kad policisti mums palūdza izkāpt no vagoniņa, jo nākamajā pieturā notiekot apšaude. Esmu pateicīga gidam, ka Bolivara laukuma apskates vietā tikām pie šādiem iespaidiem. Tiesa gan – tikai no augšas. Būtu gribējies iziet ārpus apsargātās metro stacijas, pastaigāt pa šaurajām ieliņām, papļāpāt ar puikām, kas pagalmā dzenā bumbu, un omīti, kas sēž uz lievenīša. Leo stāstīja, ka esot iespējams piedalīties favelu iepazīšanas tūrē, ko organizē vietējā mafija. Visi ceļabiedri šo faktu uztvēra ļoti skeptiski, bet mēs ar Kriščiku (mana dvēseļu radiniece, kuru arī apbūrusi Dienvidamerika) abas apmainījāmies šķelmīgiem smaidiem un piemiedzām ar aci – nākamreiz noteikti! ;)

Gaisa tramvajiņu jeb tā saukto pilsētas metro pirms pāris gadiem par 300 miljoniem (!) dolāru ierīkoja prezidents Ugo Čavess. Ar mērķi, lai iedzīvotāji, kas mitinās kalnos iebūvētajās favelās pilsētas nomalē, ceļā uz darbu pilsētas centrā pavadītu pusstundu divarpus stundu vietā. Tā vietā par to pašu naudu būtu varējis nojaukt graustus un uzbūvēt pieklājīgas dzīvojamās mājas. Uz katra no astoņvietīgajiem vagoniņiem uzšņāpts kāds Čavesa iemīļots sociālisma sauklis, piemēram, „igualdad” jeb „vienlīdzība”, „justicia” jeb „taisnīgums” utt. utjp. Starpcitu, pat uz sulas pakām un šokolādes tāfelītēm rakstīts „Hecho en socialismo” jeb „Izgatavots sociālismā”. Var tikai minēt, kas notiks pēc gada, kad beigsies viņa pilnvaras – sāksies nemieri vai pie „troņa” tiks kāds kapitālists. Pat grūti pateikt, kurš būtu labāks variants. Bet nu šobrīd aptuveni puse karakasiešu mitinās graustu rajonos – vieni nabadzības dēļ, citi tāpēc, ka tā ir ērti. Varbūt pat kāds strādā bankā par klerku un viņam mājās ir internets, kabeļtelevīzija, aifons un sazin kas vēl, bet viņš dzīvo favelā, jo tur ir uzaudzis. Turklāt nav jāmaksā ne par elektrību, ne ūdeni. Līdzko parādītos rēķini par komunālajiem, sāktos nemieri. Un no tādiem Ugo cenšas izvairīties. Viņš pat reiz esot izpircis visu Shakiras koncertu un biļetes izdāļājis nabagiem. Arī gaisa metro biļete maksā kapeikas – tikai 8 santīmus. Tūristu vagoniņš maksā 35 reizes vairāk un tas uzved 2200 metrus augstā kalnā. No tā varējām vērot fantastisku panorāmu uz Karakasu. Uzbraucot virsotnē, iekāpām mākonī. Uz biezās mākoņmiglas fona perfekti iederējās Helovīnu kostīmos satērpušies bērni.

Pirmoreiz mūžā biju mākonī, pirmoreiz mūžā sērfoju ar vēja dēli un nakšņoju šūpuļtīklā, pirmoreiz mūžā redzēju džungļus un pasaules augstāko ūdenskritumu un pirmoreiz mūžā ceļojums uz mani atstājis tik dziļu iespaidu. Pagājis jau gandrīz mēnesis, bet joprojām jūtos kā apēdusi laimes balonu, kas ceļ uz augšu. Apkārtējie saka, ka man sastrāvojies skatiens. Laikam tāpēc, ka āķis lūpā. Dienvidamerika vairs neliekas tāla un neaizsniedzama. Un ar katru brīdi arvien vairāk nostiprinās apņēmība īstenot domu par atgriešanos. Un nākamreiz jau uz vairākiem mēnešiem, pieķerot klāt arī šī fantastiskā kontinenta rietumu krastu.   Fingers crossed! ;)


Te vari uzmest aci bildēm:


sestdiena, 2011. gada 6. augusts

„Give & Get Fest”: pārpasaulīgu sajūtu cunami

Tev kādreiz ir bijis tā, ka gribas reizē smieties un raudāt no laimes? :) Ir piektdienas vakars, dažu apstākļu nesakritības dēļ neesmu „Labā Dabā” ar draugiem, bet gan home alone. Bet – man ir sveces uz palodzes, vīns glāzē un Skunk Anansie pleilistē. Un jūtos tik sasodīti labi un laimīgi par savu dzīvi, saviem cilvēkiem, saviem piedzīvojumiem, sajūtām un domām.. Kāds nesen teica, ka varot iemīlēties savā dzīvē – tad nu šķiet, ka this is the case :) Un zini, f-ing fantastiska sajūta! :)

Jau pāris pēdējos mēnešus esmu uz viļņa, bet pagājušā weekenda festivāls Give & Get uzkūla riktīgu sajūtu cunami. Neesmu droša, ka man izdosies uzlikt uz papīra tos iespaidus, bet mēģināšu. Tiem, kas vēl nezina – Give & Get draudzīgais brīvdabas meistarklašu festivāls notika Vecpiebalgā, lauku sētā pie Inešu ezera, ar siena šķūni, dubļainām takām un tādu savdabīgi pirmatnēju un radošu pieskaņu. Festiņa galvenā doma ir dot un saņemt – idejas, iedvesmu, pieredzi, enerģiju. Meistarklasēs, kas organizējās pa sešām tematiskajām teltīm, bija iespēja iemēģināt dažādas perkusijas, piemērīt Soul Tap meiteņu stepa kurpes, iemācīties Capoeiras pamatsoļus, noķert mieru jogas teltī, iedvesmoties no apbrīnojami talantīgiem māksliniekiem un multimāksliniekiem vai uzrakstīt kādu spārnotu pērli uz domugraudu apvienības Loesje plakāta, lai savukārt iedvesmotu citus. 

Ņemot vērā manu pēdējā gada aizraušanos ar bungošanos, es, protams, nelaidu garām iespēju pačilot Ritma teltī pie Dzintara un uzsist pa džambīti un dun-duniem, kas zem klajas debess skan vēl foršāk nekā pirmdienas vakaru džemsesijās. Un tā kā esmu pavilkusies uz ritmu kā tādu, ieinteresēja arī gongu un Tibetas skanošo trauku skaņas terapija. Pirms tam nebija ne jausmas, kā tas viss izpaužas, bet tagad esmu droša, ka noteikti parakstīšos uz ko tādu vēlreiz, ideāli kādā tumšā ziemas vakarā pēc kārtējās padsmit stundu darbadienas. Acīm ciet guļot pļavā un klausoties meditatīvajās skaņās, nolēmu, ka izmēģināšu atslēgt prātu. Nekad nebiju neko tādu darījusi un sākumā pa galvu šaudījās n-padsmit domas; katra putnu iečivināšanās, soļu dipoņa un saruna blakus teltī atmeta atpakaļ realitātē. Bet biju stingri apņēmusies izslēgt katru mazāko domu savā apziņā un pēc kādas stundas, kas man tobrīd likās kā minūtes piecpadsmit, tas man arī izdevās – iedomājies sajūtu, ka vari katru uzbrūkošo domu aizsist ar knipi un ļauties pilnīgam mieram. Līdz tam neticēju, ka varētu kontrolēt tik šķietami nekontrolējamu parādību kā domas. Pēcāk bija sajūta, ka ja ne visa pasaule, tad vismaz Give & Get lauku sēta ir īsta miera oāze. Sēdi siena čupā, skaties uz givenandgetiešu starojošajām sejām, ķer absolūtāko harmonijas sajūtu un ... laime pilnīga! 
 Tāpat kā vērojot to ārkārtīgi skaisto piektdienas vakara miglu uz rozīgi saulrietīgajām debesīm. Maliet žēl, ka neizdevās ieķert kadrā, bet atmiņu cietajā diskā ir ieseivots un no turienes jau nekur nepazudīs. Runājot par atmiņām, nospriedām, ka ir pasākumi, kas paliek atmiņā, bet šis noteikti paliks kur vairāk, kā tikai atmiņā.

Šis nešaubīgi bija festivāls ar vismazāko pārtikas un alkohola patēriņu. Piemēram, piektdienas vakarā ieklīstot siena šķūnī, kur uz no dēļiem sameistarotas skatuves ģitāru spēlēja Rihards Lībietis (tie, kas dzirdējuši izraēlieti Yoavu vai redzējuši filmu „August Rush”, var aptuveni uzburt to ainu), bija sajūta, ka esmu iekāpusi citā dimensijā. Vairs neeksistēja ne tukšais vēders, ne knišļu sakostās kājas.  Skaidrs, ka, lai vismaz mazliet saglabātu veselo saprātu un nedaudz (p)iezemētos, kaut kas jāēd bija. Tad nu mēs ar pāris draugiem un domubiedriem kopīgi vārījām zupu uz ugunskura. Nezinu, vai tas bija svaigais gaiss, foršā kompānija, jaunie dārzeņi no Annijas dobes vai viss kopā, bet garšoja lieliski. 
Pārsteiguma momentu sagādāja arī Mārtiņš Rubenis, kas, kā izrādās, ir ne tikai izcils sportists, bet arī jogas entuziasts un vēl dīdžejs. Nodeva pa platēm līdz pieciem rītā un iekustināja publiku tā, ka visiem pilnas ausis un deguni ar siena putekļiem. Apbrīnojami, kā viņam izdevās jau astoņos no rīta būt pļavā pie Harmonijas telts un novadīt jogas nodarbību. Mani diemžēl torīt pieveica miegs, bet noteikti noķeršu viņu kādā citā vietā un laikā.

Festivāla noslēgumā visi izgājām pļavā, kur zem miljons zvaigznēm draudzīgā aplī palaidām kosmosā lidojošos lukturīšus – tajā brīdī bija mazsvarīgi, ka turpat blakus siena šķūņa jumts un ka tie citur Eiropā aizliegti ar likumu. Daudzie pozitīvie iespaidi tā piesātināja tās divas dienas, ka radās sajūta – atrodamies kaut kādā paralēlajā pasaulē, kur nepastāv ne ziņu portāli, ne kredīti, ne drūmas sejas sabiedriskajā transportā vai citi tamlīdzīgi prieka noēdēji. To vēl vairāk apstiprināja fakts, ka gandrīz neviens vietējais Vecpiebaldzēns nezināja ne par tādas vietas, ne pasākuma eksistenci :)

Tiem, kas tur nebija, šis varbūt izklausās pēc pārspīlētas pasakas, bet man, palasot @GiveAndGetFest retwītus Twitterī un paklausoties iespaidus no tiem, kam tur laimējās būt, ir skaidrs, ka ne mani vienu tā sajūsma pārņēmusi :) Teorētiski savstarpēji sveši cilvēki, bet sajūtu līmenī absolūti savējie. Esmu saķērusi tādu prieka devu, ka tagad smaidu gandrīz tikpat bieži cik elpoju :)

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Positivus @Salacgrīvus :)

Pāris pēdējos gadus man viens no vasaras krāsainākajiem un parasti arī visļotāk gaidītajiem pasākumiem ir Positivus. Biļete tradicionāli kabatā jau septembrī, jo pavasarī izziņotais hedlaineru saraksts man nav primārais faktors to be or not to be. Protams, lielu daļu emociju un iespaidu veido skatuves, bet festivāls tik ļoti iekritis sirdī dēļ pozitīvās atmosfēras, pozitīvajiem mirkļiem un pozitīvajiem cilvēkiem. Ok, atzīstu, ka šogad publika bij nedaudz pamainījusies ne uz to foršo pusi un apmēriem, bet agrāk vai vēlāk tā komercija jau visur pamanās ielīst un Positivus blicei tak ar maizīti gribās :) Atliek vien cerēt, ka lēnām nepārvērtīsies par Beach Party... ;P Kā teica James solists Tims Būts – „you have a lot of innocence in your festival, don’t lose it!”

Runājot par James, toreiz, festivāla pirmajā gadā, viņus nedabūju dzirdēt, jo lielāko daļu laika biju žogam otrā pusē, tirgojot ieejas biļetes. Bet šogad, no-youtubējot visus māksliniekus, James kaut kā īpaši aizķēra, un pēdējo mēnesi manā jukeboxā gandrīz tikai viņu plates vien griezās uz riņķi. Tā ka, čujs jau bija, ka pavilkšos, bet beigu beigās tā pazaudēju jumtu, ka secināju – šoreiz kaut vai tikai šīs uzstāšanās dēļ vien bija vērts braukt. Un pēc atsauksmēm no citiem pozitīvajiem – ne man vienai tā likās. Hailaits viennozīmīgi bij dziesma „Sit down”, kuras laikā n-tie skatītāju tūkstoši apsēdās dubļainajā zālītē un pēc tam visi reizē leca kājās. Pat lietus to visu nespēja sabojāt. Tāpat kā Zilā Peldbaseina tradīciju. Šoreiz gan izpalika epopeja ar baseiniņa piepildīšanu ar ūdeni, bet ideja jau paliek (un 101-in-1001 plāna 69.punkts jau daļēji izsvītrots :)


Starp citu, vēl viens no šī gada pozitīvajiem momentiem bija mūsu alternatīvā telšu pilsētiņa – zaļāka zālīte, pieklājīgāki iemītnieki, lētāka īres maksa, dzirdamības attālumā no lielās skatuves, tuvāk jūrai, vairāk vietas, kur elpot, un visi savējie. Precīzu lokācijas vietu gan labāk neizpļāpāšos, lai nākamgad nesagāžas bari :) Ir jau tādi, kas man oponēs, ka īstais baļļuks ir Merrild telšu pilsētiņā, bet tad jau laikam tur vecums vainīgs :D Nu katram savs :)

Ievērības cienīgs fakts (kas manā „cietajā diskā” nostrādājis kā pozitīvs PR) bija Nordea bankas sagādātie skaidu sēžammaisi. Man tie lieliski noderēja kā „stāvammaisi” – sakraujot četrus tādus vienā čupā, beidzot arī es varēju redzēt, kas notiek uz skatuves un nevajadzēja nevienam kāpt kukaragā :) 


Toties King Charles tikmēr uzkāpa uz skatuves stalažām vairāku metru augstumā uzspēlēt giču! Savukārt, Yoavs, dienvidafrikānis ar izraēliešu, rumāņu un letiņu gēniem, publiku „paņēma” ar savu unikālo mūziku – no skata pavisam vienkāršs puika strinkšķina akustisko giču un basām kājām slēgā skaņu pults podziņas. Bet – nemācēšu detaļās paskaidrot, ar kādām tehnoloģijām viņš to panāk, bet sajūtu rada tādu, it kā viens pats reizē spēlētu gan ģitāru, gan bungas, gan taustiņus. Ja pagājušogad mans Positivus pārsteigums slash jaunatklājums bija oxfordieši Stornoway, tad šogad tā noteikti bija maģiskā rudmate Alīna Orlova no Lietuvas – pēc melodijām un balss atgādināja Cocorosie, pēc sajūtām – Sigur Ros. Nu un, protams, tad vēl klasika un pārbaudītās vērtības – pārpozitīvais Gustiņš, kas aicināja visus kopīgi Rīgā izbraukāties ar ričāgiem, un Auļi, kas sestdienas rītā tā nodeva pa bungām, ka pie skatuves zālītē sēdošo publiku ātri vien sacēla kājās.

Bet visvairāk man Pozitivusā patīk tas, ka, ejot pa festivāla teritoriju un pūlī pazaudējoties no vieniem draugiem, pēc pāris soļiem jau uzskrienu virsū citiem. Tā ir vieta, kur vismaz reizi gadā varu satikt gandrīz visus savus draugus vienkopus. Te – daži no viņiem :)


Tā ka – tiekamies Salacgrīvas priedēs arī divtūkstoš divpadsmitajā! :)

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

Mana Gruzija, garšīgā un draudzīgā.



Ir 1:11 naktī. Ierušinājusies superstilīgā viesnīcas numuriņa mīkstajos pēļos, ar skatu pa desmitā stāva logu uz mirguļojošo Tbilisi televīzijas torni, dzeru kafiju un mēģinu ietērpt vārdos savu pieķeršanos Gruzijai. Pēc pāris stundām būs klāt fantastiskais šoferītis Roins, lai aizvizinātu mūs uz lidostu. Nedaudz skumji, ka jau jālido prom, bet šī ir viena no retajām reizēm, kad par kādu vietu esmu pilnīga droša, ka tur noteikti vēl atgriezīšos.


Ok, bet par visu pēc kārtas.. Tā kā gruzīni šobrīd ir ļoti nofokusējušies uz tūristu pievilināšanu (un pēdējā gada laikā to jau ir izdarījuši par veseliem 40%!), tad saņēmušies saaicināt savus Kaukāzu kaimiņus, ciemiņus no NVS valstīm & Pribaltjikas :) un pat dažus rietumeiropiešus uz starptautisku tūrisma izstādi un pilnībā apmaksātu fam-tripu jeb iepazīšanās tūri. Tā nu arī man paveicās nokļūt neiedomājami draudzīgajā un garšīgajā paradīzes stūrītī (stay tuned – pēc brīža izstāstīšu arī leģendu par Gruziju a.k.a. paradīzi zemes virsū).

Jau pāris gadus letiņiem nokļūšana uz Gruziju ir gaužām vienkārša – tiešais reiss Rīga-Tbilisi. Man gan zināmu iemeslu dēļ nācās četras garas stundas panīkt Kijevas lidostā, bet vismaz varu savam iemēģināto aviokompāniju sarakstam pieplusot ukraiņu Aerosvitu (sajūsmā gan nebiju, bet šoreiz ne par to stāsts). Tbilisi ielidoju nakts vidū. Interesanti, ka lielākā daļa reisu ielido un izlido naktī – tas tā ievērojami zemāku lidostas nodokļu dēļ. Vai varbūt tomēr tāpēc, lai jau pirmais iespaids par Tbilisi būtu ar plus zīmi? :) Jo naksnīgā pilsēta ar izgaismoto TV torni, Miera tiltu un prezidenta pils kupolu tiešām izskatās pa skaisto. Kaut gan es jau pirms atbraukšanas zināju, ka Gruzija iekritīs sirdī – izbūros cauri Lonely Planet ceļvedim un n-tajiem ceļojumu aprakstiem un sapratu, ka tā ir vieta, kas nevar nepatikt. Nu varbūt vienīgi pludmaļu kūrortu fani īsti nespiegs sajūsmā. Bet tie, kam patīk ķert eksotiku un jaunus iespaidus – pilnīgi noteikti.

Pirmā diena pagāja, dibinot biznesa kontaktus (kas, protams, iesākās ar vīna degustāciju :), savukārt visas pārējās – ēdot un dzerot :) Tiešām patinot filmu atpakaļ, lielāko daļu laika pavadījām vai nu garos autobusa pārbraucienos vai pie galda. Gruzīņiem Galds ir svēta lieta. Tā nav tikai ikdienišķo ēdienreižu lokācijas vieta, un ēšana nav tikai bioloģiska nepieciešamība. Tas ir vesels rituāls, saukts par supru. Gide gan stāstīja, ka mūsdienās ikdienā tas vairs nav tik plaši izplatīti, bet jebkurā gadījumā gruzīņiem tradīciju saglabāšana ir lielā cieņā, un vismaz restorānos vēl viss notiek „pa vecam”. Galds tiek pārkrauts ar visdažādākajiem ēdieniem, sākot ar n-padsmit gaļas, sieru un dārzeņu veidiem un beidzot svaigi ceptu maizi un augļiem (un pārkrauts tas tiek vārda vistiešākajā nozīmē – šķīvji un bļodas tiek visai komiski krāmēti viens virs otra). Par savu vismīļāko gruzīņu gardumu noteikti kronēju khatchapuri – karsta baltmaize, pildīta ar mutē kūstošu sieru – bet manas garšas kārpiņas gavilēja arī par ceptajiem baklažāniem ar riekstiem un granātāboliem, aitas sieru un hinkāļiem jeb gruzīnu pelmeņiem. Viens no pārsteiguma momentiem – neatņemama maltītes sastāvdaļa ir frī kartupelīši, kas parasti tiek atnesti, kad viss cits jau gandrīz noēsts. Un otrs – padomju bērnu zaļais burbuļdrinks Tarhūns! :) Nebiju to dzērusi kopš bērnības. Ja jau reiz pārmetos uz drinkiem, tad, protams, supra nav iedomājama bez vīna. Vienalga, sarkans, balts, mājas vai veikala, galvenais, ka labi daudz :) Franči te varētu iebilst, bet gruzīņi apgalvo, ka nopelni par vīna izgudrošanu pienākas viņiem. Senākās liecības par vīna darināšanu esot atrastas tieši Gruzijā. Un runājot par vīnu, ir vēl viena ļoti būtiska visas šīs padarīšanas sastāvdaļa – glāzītes netiek cilātas tāpat vien, bet gan ar tostiem, kurus vienu pēc otra bārsta tamada jeb galvenais tostu teicējs. Vienu no suprām mums palaimējas nobaudīt tradicionālā gruzīņu mājā, kuras saimnieks uzņēmās tamadas lomu (p.s. iedomājies, viņiem pat esot tamadu skolas!). Viņa pirmais tosts par mieru pasaulē un tūrisma lauciņa darboņiem, kas ir vieni no šī miera nesējiem, uzsita tādu svētsvinīgu sajūtu :)

Tai pašā mājā redzējām arī, kā dzen kandžu, darina vīnu un gatavo gruzīņu „snickeru” – nacionālo saldumu čurčelu, kas sastāv no vīnogu sulā izmērcētiem un pēc tam saulē izkaltētiem valriekstiem. Saldummīļiem noteikti jāpagaršo arī baklava – gruzīņiem tā sanāk vēl garšīgāka kā turkiem. Arī kafiju viņi aizņēmušies no saviem dienvidu kaimiņiem, un ar to suprai parasti tiek pielikts punkts.

Kā jau teicu, šo ceļojumu pavadīju galvenokārt divās vietās – pie galda un autobusā. Kas attiecas uz otro, nedaudz žēl, ka lielāko daļu kadru ar acīm un fočīgo nācās ķert pa autobusa logu. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc esmu pārliecināta, ka šī nav mana pēdējā ciemošanās Gruzijā. Šo to jau paguvu apskatīt – kalnu ieskauto romantisko pilsētiņu Signagi ar mežģīņu terasēm un jumtiņiem, Melno jūru (kūrortpilsēta Batumi gan manas simpātijas neiemantoja, laikam lietainā laika un daudzo stroiku dēļ) un nesenā kara bēgļu nometni pie Staļina dzimtās Gori pilsētas. Bet diemžēl nesanāca izstaigāt Tbilisi vecpilsētu, un vispār gribas tā pa riktīgo izmalt to valsti krustu šķērsu, pakāpelēt pa Kaukāza kalniem, paložņāt pa  David Gareji alu pilsētu, izstaigāt Bordžomi nacionālo parku, un to visu kāda vietējā gruzīna pavadībā. Jo gruzīņi ir ārkārtīgi draudzīgi, smaidīgi un viesmīlīgi, no kuriem vissuperīgākie – gide Tamāra, kas tik forši un apbrīnojami vienkārši nemitīgi pārslēdzās no/uz krievu-angļu-gruzīņu-krievu-angļu valodām un visas ekskursijas laikā nepateica nevienu garlaicīgu teikumu, un omulīgais šoferītis/serpentīnu meistars Roins, kas mūs pa ceļam cienāja ar čaču (gruzīņu šņabis) no raga glāzes un ceļmalā iepirktu rozīņu maizi.

Ak jā, tak apsolīju izstāstīt to leģendu: tātad – kad Dievs visu tautu pārstāvjiem dalīja zemi, vienu, visforšāko, pleķīti atstāja sev. Kad ar nokavēšanos ieradās gruzīni, viss jau bija izdalīts, un uz jautājumu par nokavēšanās iemeslu gruzīni atbildēja: “mēs sēdējām pie bagātīgi klāta galda un teicām tostus par Tevi!” Par šādu atbildi Dievs iedāvināja savu paradīzes stūrīti gruzīniem un pats aizgāja dzīvot debesīs :)

Vēl daži interesanti fakti:

Gruzīņu autovadīšanas “kultūra”: drošas braukšanas distance, sarkanā gaisma luksoforā un tehniskā apskate? Viņi ar tādām “muļķībām” nenodarbojas, galvenais ir pēc iespējas biežāk un skaļāk pīpināt :) Un nepieredzējušam gājējam nebūs viegli tikt pāri ielai..

Daudzām ielām, jo īpaši mazpilsētās, nav nosaukumu. Un viesnīcām principā netiek dotas zvaigznītes.

Toties ir viena iela ar ļoti skaļu nosaukumu – Džordža Buša iela, kas pie vārda tikusi, pateicoties faktam, ka viņš ir pirmais Štatu prezidents, kas ciemojies Gruzijā.

Ja citās valstīs šosejas malas ir pilnas ar benzīntankiem un/vai McDonaldiem, tad šeit – ar policijas iecirkņiem. Auto ar zili-sarkanajām bākugunīm arī ir visai bieža parādība pilsētā un uz ceļiem. Tiem, kas šo faktu palaiduši garām – pirms kāda laika tika masveidā atlaisti visi policisti un darbā pieņemti jauni (arī gados jauni), lai iznīdētu korupciju. Un, piemēram,  iekšlietu ministrijas ēka ir stiklota – caurspīdīga tiešā un pārnestā nozīmē. Latvijai te būtu ko pamācīties, ne? :)

Dziedātājs Valērijs Meladze izrādās ir dzimis Gruzijā. Tomēr vairāk gan identificējas un tiek identificēts kā krievs, gluži tāpat kā mūsu Laima Vaikule. Viņas mūzika, starpcitu, tur nav sveša.

Gruzijā valda vecais labais patriarhāts, bet tas absolūti nenozīmē, ka sievietes tiek mazāk cienītas. Viņas pat ir obligāts supras tostu temats :)

Jebkurā gadījumā, uz ielām noteikti vīriešu ir ievērojami vairāk, turklāt parasti nelielos pulciņos viņi vienkārši stāv un „nosit” laiku sarunās. Vai arī eksponējas tā saucamajā darba biržā, kur ielas malā gaida potenciālo darba devēju, lai izrādītu savas prasmes un tiktu pie darba (nē, un tas galīgi nav tā, kā Tu tikko padomāji :))

Lielākā daļa gruzīņu labākajos gados saprot krieviski, jaunieši vairāk angliski – principā tāpat kā pie mums. Es savukārt iemācījos pāris frāzes gruzīniski, papļāpāju spāniski ar jauko franču ceļojumu žurnālistu Žuliānu un papraktizēju savu visai traģisko krievu valodu ar Dimu no Igaunijas :)

sestdiena, 2011. gada 29. janvāris

par vafelēm, vilcieniem un eirokrātiju

LV „plaukstošā” ekonomika, atvērtās robežas un jaunu apvāršņu meklējumi aizvilkuši pusi manu draugu uz citiem platuma/garuma grādiem. Un es tikmēr reizi pa reizei tikai skumji nopūšos.. Protams, bija laiki, kad pati blandījos apkārt, bet tad es ķēru iespaidus un pēc manis skuma citi. Bet šoreiz stāsts par gaišo pusi – ciemošanos! :)

Tā kā Beļģijā šobrīd ir lielākā manu draugu invāzija, uz turieni lido Ryanairs un kādu laiciņu tur nebija būts, tad šāvu visus zaķus reizē. Oij jā, un vienu tādu arī nogaršoju! Trusi ķiršu alus mērcē. Es kā pilnīgs alus nedzērājs esmu sajūsmā par ķiršoto beļģu alu Kriek, kurš, protams, absolūti negaršo pēc alus. Un par tūristu vafelēm, tām, par kurām paši beļģi smejas. Es pat biju slavenajā Mokafē iemēģināt „īstās” vafeles pēc vecmāmiņas receptes, bet man tomēr viegli piedegušajai vafelei ar pūdercukuru prasās virsū vismaz bagātīga šokolādes kārta, bet ideālajā versijā arī zemenes un banāni. Ja kādreiz gadies Briselē, tad uz krogu Fin de Siecle gan noteikti rekomendēju aiziet – dikti garšīgi ēdieni, visnotaļ sakarīgas cenas un lielisks zāles pārzinis – Terzenam līdzīgs bārdainis, kas ļoti operatīvi dala galdiņus. Pie gastronomiskajām izvirtībām noteikti jāpiemin arī beļģu mūļi. Kādus piecus mīdiju gliemežvākus ziņkārības pēc iztukšoju, bet man tie glumie kustonīši īsti neiet pie sirds. Labi, ka tovakar draudzenes jaukais dzīvokļa biedrs man uzmeistaroja omleti ar sieru rumāņu gaumē. Kalorijas nodedzināju, krustu šķērsu izstaigājot Briseles parkus, krāmu tirdziņus, afrikāņu un turku kvartālus un ielas ar frīkaino arhitektūru (iedomājies tipisku beļģu šauro dzīvokļu māju, kurai blakus Beļģijai absolūti neloģiska padomju stila ēka, kurai blakus gotiskā baznīca). Izmetu aplīti arī pa Eirokvartālu. Eiropas Parlamenta labirintus gan redzēju tikai no ārpuses, bet tā kā mana draudzene stažējas Austrijas komisāra paspārnē, tad man izdevās iešmaukt Berlamont ēkā un paklaiņot pa Eiropas Komisijas gaiteņiem. Vienu dienu iemaldījāmies arī demonstrācijā, kur vairāki tūkstoši Beļģijas franči nēsājās ar plakātiem no sērijas „jau pusgads bez valdības – nejēdzība!” Viņi grib arī draudzīgu valsti, kamēr ziemeļos dzīvojošie un holandiski runājošie flāmi sapņo paši par savējo. Vēl viens interesants „politiskais romāns” ir par frančiem, kas ielikuši kāju durvīs un katru mēnesi velk visus eiroparlamentāriešus uz Strasbūru. Tam aiziet vairāki simti miljonu gadā no ES nodokļu maksātāju kabatām. Tāpat arī visi n-tie bonusi, piemaksas un kompensācijas. Un kamēr visā Eiropā krīze nogriezusi skābekli un makos svilpo vējš, Eirokvartāla "baltās apkaklītes" ir sašutuši, ka viņiem ir samazināts algu pieauguma procents (!) Sāku domāt, vai tik man ar nemērķēt uz kādas ES institūcijas vakanci :) Pirms pāris gadiem, kad vajadzēja ātri sapildīt tukšos krēslus, esot pieticis ar angļu valodas zināšanām. Šobrīd gan jau konkurence uz ierēdņu amatiem esot pieklājīga. Bet franču valodu gan būtu lietderīgi iemācīties. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, piektdienas vakarā braucot vilcienā no Briseles piepilsētas Mehelenes un iekuļoties nelielā piedzīvojumā – jau atkal nepareizie vilcieni, atkal franciski runājošā zemē un atkal tas viss ar mani :) Maza, liriska atkāpe tiem, kas nezina leģendāro stāstu, kā pirms četriem gadiem, braucot uz Parīzi, aizbraucu uz Lionu. Lilles stacijas darbinieks apstiprinoša māja ar galvu, ka tas ir īstais vilciens, kad patiesībā mans vilciens atradās uz tā paša perona, tikai otrā pusē. Rezultātā dabūju izbraukāties liekus 500 kilometrus ar ātrvilcienu un vēl tiku pie bezmaksas biļetes atpakaļceļam, kurai otrā pusē pat bija ar roku rakstīta zīmīte ar visu situācijas izklāstu no pirmā vilciena konduktora otram. Viss jau beidzās labi un laimīgas sagadīšanās rezultātā Parīzē satiku savu 2 gadus neredzēto marokāņu Erasmus draugu. Šoreiz gan diemžēl vai par laimi piedzīvojums nebija tik dramatisks, bet acīmredzot frankofonie vilcieni nav mana stiprā puse. Šoreiz iekāpu pareizajā, bet pa ceļam nesapratu paziņojumu, ka kaut kādu sarežģījumu dēļ man jāpārsēžas uz citu vilcienu, lai nokļūtu Briselē. Attapos Briseles otrā galā, gandrīz tukšā vagonā – kāda beļģiete nebija dzirdējusi info pa skaļruni. Konduktors uz mūsu bēdu stāstu tikai noplātīja rokas – pašas vainīgas, ka nedzirdējāt un nesapratāt. Izkāpām diezgan baisā un tumšā stacijā, kur vienīgā dzīvība bija skeitparks, kas ierīkots ar grafiti nopūstā stacijas ēkā. Vilciens atpakaļ uz Briseli bija jāgaida 40 minūtes, tas atnāca pēc stundas un nostāvēja vēl 15 minūtes. Tikmēr sapazināmies ar francūzi, kurš strādā par bērnudārza skolotāju un brauca uz lielpilsētu ballēties. Beļģiete savukārt bija 17gadīga friziere, kura nevarēja pārdzīvot, ka viņai beigušās cigaretes. Smaids sejā parādījās, kad pusmūža vīrietis no skeitparka uztina viņai tabaku. Tā plānotais 20 minūšu brauciens pārvērtās par nu jau manu otro vilcien-piedzīvojumu, šoreiz gan tikai divarpus stundu garumā.

sestdiena, 2011. gada 8. janvāris

101 lieta 1001 dienā jeb Day-Zero-Project

(08.01.2011.-05.10.2013.)

kā jau pirms pāris dienām minēju, esmu nolēmusi piedalīties projektā 101 lieta 1001 dienā jeb Day-Zero-Project. šo „avantūru” 2004.gadā uzsāka kāds jaunzēlandietis, un vēlāk uz šo izaicinājumu parakstījušies arī tūkstošiem citu cilvēku visā pasaulē. Spēles noteikumi pavisam vienkārši: sastādīt 101 lietu sarakstu, kas paveicamas 1001 dienā (aptuveni 3 gadi). cik vienkārši tos izpildīt, tas jau atkarīgs no katra paša. ir lietas, ko jau esmu reiz paveikusi un gribu atkārtot, ir tādas, ko vienmēr esmu vēlējusies pamēģināt, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ nekad nav sanācis. ir lietas, ko apņemos uzsākt vai darīt biežāk un ieradumi, ko gribētu izsvītrot, vismaz uz kādu laiku. nolēmu savu sarakstu un projekta gaitu publiskot, jo tas uzliek lielāku atbildību projekta izpildei. Priecāšos, ja pēc 1001 dienas būšu atķeksējusi visus 101 punktus kā izpildītus :)


Paplašināt horizontu
1. noskatīties vismaz 11 oldschoolīgās melnbaltās filmas (4/11)
2. noskatīties vismaz 11 ne-Holivudas filmas (11/11)
3. izlasīt vismaz 33 grāmatas (33/33)
4. izlasīt Bībeli no sākuma līdz galam - procesā
5. izlasīt vismaz vienu grāmatu spāniski
6. izlasīt vismaz 5 grāmatas par mārketingu (2/5)
7. apmeklēt vismaz 33 kultūras pasākumus (33/33)
8. reizi par visām reizēm nesaslimt tieši tajā nedēļas nogalē, kad notiek Baltā nakts
9. noklausīties /noskatīties vismaz 101 nedzirdētu dziesmu no sākuma līdz beigām (101/101)
10. saorganizēt ar draugiem pārgājienu gar jūru
11. doties ceļojumā ar kemperi 
12. apciemot kādu no draugiem ārzemēs (Agnese, Zane Beļģijā, Iveta Stokholmā, Karļuks Tartu, Elča UK, Aijuks un GuKu Edinburgā, Antramons Īslandē)
13. aizbraukt uz Ludzu, Balviem vai Gulbeni (vienas no retajām LV pilsētām, kur nekad neesmu bijusi - Gulbene
14. aizbraukt uz Kuršu kāpu
15. aizbraukt uz Viļņu (neesmu tur bijusi gadus 15)
16. apmeklēt kādu neLatvijas rokfestivālu (izņemot Polijas Open’eru)
17. vēlreiz redzēt Sigur Ros dzīvajā un šoreiz Īslandē - ieskaitīšu Positivus :)
18. apmeklēt PINKas koncertu (apbrīnoju viņas akrobātiskos šovus, dziedot bez fonogrammas)
19. apmeklēt Skunk Anansie koncertu (tā nu sanācis, ka līdz šim esmu palaidusi garām trīs iespējas) - 23.11.2012.! :)
20. beidzot redzēt STOMPus dzīvajā
21. aizbraukt ceļojumā uz Portugāli - 17.08.2012.! :)
22. paceļot pa Dienvidameriku - 20.10.2011. @Venecuēla!!! :)
23. aizbraukt vēlreiz uz Īslandi un šoreiz vasarā
24. aizbraukt uz Skotiju

Salikt pa plauktiņiem lietas un domas
25. sastādīt 11 mīļāko grāmatu sarakstu (11/11)
26. sastādīt 11 mīļāko filmu sarakstu (0/11)
27. uztaisīt pleilisti ar 101 mīļākajām dziesmām (101/101)
28. sakārtot drukātās bildes fotoalbumos
29. sakārtot digitālās bildes folderos
30. uzrakstīt sarakstu ar lietām, kuras mani iedvesmo
31. piefiksēt lieliskākās atmiņas
32. uzrakstīt uz lapas visas savas sliktās atmiņas un to sadedzināt
32. uzrakstīt karstāko vēlēšanos uz lapiņas, piesiet to pie balona un palaist gaisā
34. izveidot sarakstu ar lietām, ko katrs manā dzīvē nozīmīgais cilvēks man ir iemācījis, devis vai palīdzējis
35. pastāstīt viņiem par to
36. uztaisīt jaunu 101 lietu sarakstu - procesā

Atļauties nopirkt
37. džambīti (afrikāņu bundziņas)
38. jaunu fočīgo (to bez skaļā klikšķa un kam var atlocīt ekrānu)
39. foršāku objektīvu
40. statīvu
41. vismaz 3 galda / kāršu spēles (3/3)
42. jaunas brilles nomainu uz: atgūt perfektu redzi un tikt vaļā no brillēm :)
43. datora ārējo atmiņu
44. Electra velosipēdu vai Dutchbike

Iemācīties kaut ko jaunu
45. spēlēt džambīti tā, lai kādreiz uzspēlētu uz skatuves - 03.08.2013. @Ventspils :)
46. mēnesi fotografēt, vispār neizmantojot automātisko režīmu
47. sabildēt vismaz 33 tādas bildes, kuras tētis novērtētu uz 10 (33/33)
48. gatavot 33 jaunus ēdienus (33/33)
49. gatavot 11 veģetāros ēdienus (11/11)
50. gatavot 5 saldos ēdienus, tai skaitā Pepijas (ne tā, kas Garzeķe) šokolādes kūku (5/5)
51. uzlabot spāņu valodu
52. uzlabot krievu valodu
53. Adobe Ilustrator
54. Adobe Flash
55. tikt pie autovadītāja apliecības
56. izmēģināt braukt ar sniega dēli

Atmest nelāgos ieradumus (apņemties šos uzreiz uz 1001 dienu nozīmētu epic fail, tāpēc ir konkrēts (nepārtraukts) periods, ar cerību, ka spēšu to pavilkt arī ilgāk :)
57. mēnesi neēst saldumus (šis būs viens no grūtākajiem)
58. mēnesi neēst pēc 8iem vakarā
59. 3 mēnešus neēst junkfoodu (3/3)
60. 3 mēnešus nelietot alkoholu (3/3)
61. 2 nedēļas nelietot draugus, feisbuku un twitteri (2/2)
62. nedēļu ne uz vienu un ne par ko nedusmoties

Iedibināt pozitīvus ieradumus
63. mēnesi neizlaist nevienu ik rīta vingrošanu
64. mēnesi nodzīvot veģetāri (starpcitu, šobrīd jau esmu veģetāriete)
65. 3 mēnešus katru dienu izdzert 1.2-1.8 litrus ūdens (3/3)
66. mēnesi pirms katras ēdienreizes izdzert glāzi ūdens
67. vasarā mēnesi katru rītu iet aukstā dušā
68. mēnesi celties pēc pirmā nevis trešā vai piecpadsmitā modinātājzvana
69. nedēļu uzsmaidīt katram, ar ko uzsāku sarunu
70. turpināt tradīciju vismaz reizi divos gados aizvest vai aizsūtīt mammu ceļojumā ārpus Latvijas (1/1) - 14.09.2011. @UK, Grantham! ciemos pie radiem :)
71. retās svētdienas vakaru ģimenes vakariņas pie mammas sarīkot vismaz reizi mēnesī, turklāt tematiskās, un tās gatavo nevis tikai mamma, bet pa kārtai katrs (20/33)
72. Ziemassvētkos visiem mīļajiem uzdāvināt pašgatavotu apsveikuma kartiņu ar pašsacerētu apsveikuma tekstu
73. Ziemassvētkos visiem mīļajiem, kas dzīvo ārzemēs, pa pastu nosūtīt pašgatavotu apsveikuma kartiņu ar pašsacerētu apsveikuma tekstu
74. līdz 22.maijam noskriet vismaz 76 kilometrus (76/76)

Vienmēr esmu vēlējusies un šoreiz bez visiem „bet...”
75. 22.maijā piedalīties Rīgas mini maratonā
76. piedalīties orientēšanās sacensībās
77. piedalīties Lūzumpunkta pilsētas medībās - domāju, ka "Velo Foto piedzīvojums" sacensības arī skaitās ;)
78. izbraukt ar laivu pa Rīgas kanālu no Andrejsalas līdz Spīķeriem
79. uzspēlēt peintbolu
80. izmēģināt Siguldas Mežakaķi (lai saprastu, kurš foršāks – šis vai Mežaparka Mežakaķis :)
81. izmēģināt Aerodiumu
82. izlēkt ar izpletni
83. pamēģināt jogu
84. aiziet vienai uz kino
85. piedalīties TV intervijā (nesen piedalījos radio telefonintervijā dzīvajā, TV būtu vēl lielāks izaicinājums)
86. sakrāt 1000 LVL
87. noskaidrot savu asinsgrupu
88. gulēt zem zvaigžņotas debess
89. piedalīties brīvprātīgo darbā
90. sabildēt Rīgas Centrāltirgu un/vai Maskačku – jau top sērija par tirgu :)
91. uztaisīt dīvānu no vecas vannas (tādu kā manai draudzenei Karlīnai un filmā „Brokastis pie Tifānija”)
92. uzzīmēt ģimenes koku
93. atrast savus bulgāru otrās pakāpes brālēnus un māsīcas, ko nekad mūžā neesmu satikusi

Un vēl šis tas
94. sabildēt fotosēriju vienā konkrētā vietā – Sarkandaugava
95. uzvarēt fotokonkursā
96. iegūt jaunu draudzību (vēl labāk - atjaunoju vecu :)
97. vienā un tai pašā dienā vērot saullēktu un saulrietu
98. saņemties un izbraukt ar karuseli, kur jābrauc kājām gaisā
99. iemīlēties :)
100. apprecēties
101. iedvesmot vēl kādu īstenot šo projektu