sestdiena, 2011. gada 6. augusts

„Give & Get Fest”: pārpasaulīgu sajūtu cunami

Tev kādreiz ir bijis tā, ka gribas reizē smieties un raudāt no laimes? :) Ir piektdienas vakars, dažu apstākļu nesakritības dēļ neesmu „Labā Dabā” ar draugiem, bet gan home alone. Bet – man ir sveces uz palodzes, vīns glāzē un Skunk Anansie pleilistē. Un jūtos tik sasodīti labi un laimīgi par savu dzīvi, saviem cilvēkiem, saviem piedzīvojumiem, sajūtām un domām.. Kāds nesen teica, ka varot iemīlēties savā dzīvē – tad nu šķiet, ka this is the case :) Un zini, f-ing fantastiska sajūta! :)

Jau pāris pēdējos mēnešus esmu uz viļņa, bet pagājušā weekenda festivāls Give & Get uzkūla riktīgu sajūtu cunami. Neesmu droša, ka man izdosies uzlikt uz papīra tos iespaidus, bet mēģināšu. Tiem, kas vēl nezina – Give & Get draudzīgais brīvdabas meistarklašu festivāls notika Vecpiebalgā, lauku sētā pie Inešu ezera, ar siena šķūni, dubļainām takām un tādu savdabīgi pirmatnēju un radošu pieskaņu. Festiņa galvenā doma ir dot un saņemt – idejas, iedvesmu, pieredzi, enerģiju. Meistarklasēs, kas organizējās pa sešām tematiskajām teltīm, bija iespēja iemēģināt dažādas perkusijas, piemērīt Soul Tap meiteņu stepa kurpes, iemācīties Capoeiras pamatsoļus, noķert mieru jogas teltī, iedvesmoties no apbrīnojami talantīgiem māksliniekiem un multimāksliniekiem vai uzrakstīt kādu spārnotu pērli uz domugraudu apvienības Loesje plakāta, lai savukārt iedvesmotu citus. 

Ņemot vērā manu pēdējā gada aizraušanos ar bungošanos, es, protams, nelaidu garām iespēju pačilot Ritma teltī pie Dzintara un uzsist pa džambīti un dun-duniem, kas zem klajas debess skan vēl foršāk nekā pirmdienas vakaru džemsesijās. Un tā kā esmu pavilkusies uz ritmu kā tādu, ieinteresēja arī gongu un Tibetas skanošo trauku skaņas terapija. Pirms tam nebija ne jausmas, kā tas viss izpaužas, bet tagad esmu droša, ka noteikti parakstīšos uz ko tādu vēlreiz, ideāli kādā tumšā ziemas vakarā pēc kārtējās padsmit stundu darbadienas. Acīm ciet guļot pļavā un klausoties meditatīvajās skaņās, nolēmu, ka izmēģināšu atslēgt prātu. Nekad nebiju neko tādu darījusi un sākumā pa galvu šaudījās n-padsmit domas; katra putnu iečivināšanās, soļu dipoņa un saruna blakus teltī atmeta atpakaļ realitātē. Bet biju stingri apņēmusies izslēgt katru mazāko domu savā apziņā un pēc kādas stundas, kas man tobrīd likās kā minūtes piecpadsmit, tas man arī izdevās – iedomājies sajūtu, ka vari katru uzbrūkošo domu aizsist ar knipi un ļauties pilnīgam mieram. Līdz tam neticēju, ka varētu kontrolēt tik šķietami nekontrolējamu parādību kā domas. Pēcāk bija sajūta, ka ja ne visa pasaule, tad vismaz Give & Get lauku sēta ir īsta miera oāze. Sēdi siena čupā, skaties uz givenandgetiešu starojošajām sejām, ķer absolūtāko harmonijas sajūtu un ... laime pilnīga! 
 Tāpat kā vērojot to ārkārtīgi skaisto piektdienas vakara miglu uz rozīgi saulrietīgajām debesīm. Maliet žēl, ka neizdevās ieķert kadrā, bet atmiņu cietajā diskā ir ieseivots un no turienes jau nekur nepazudīs. Runājot par atmiņām, nospriedām, ka ir pasākumi, kas paliek atmiņā, bet šis noteikti paliks kur vairāk, kā tikai atmiņā.

Šis nešaubīgi bija festivāls ar vismazāko pārtikas un alkohola patēriņu. Piemēram, piektdienas vakarā ieklīstot siena šķūnī, kur uz no dēļiem sameistarotas skatuves ģitāru spēlēja Rihards Lībietis (tie, kas dzirdējuši izraēlieti Yoavu vai redzējuši filmu „August Rush”, var aptuveni uzburt to ainu), bija sajūta, ka esmu iekāpusi citā dimensijā. Vairs neeksistēja ne tukšais vēders, ne knišļu sakostās kājas.  Skaidrs, ka, lai vismaz mazliet saglabātu veselo saprātu un nedaudz (p)iezemētos, kaut kas jāēd bija. Tad nu mēs ar pāris draugiem un domubiedriem kopīgi vārījām zupu uz ugunskura. Nezinu, vai tas bija svaigais gaiss, foršā kompānija, jaunie dārzeņi no Annijas dobes vai viss kopā, bet garšoja lieliski. 
Pārsteiguma momentu sagādāja arī Mārtiņš Rubenis, kas, kā izrādās, ir ne tikai izcils sportists, bet arī jogas entuziasts un vēl dīdžejs. Nodeva pa platēm līdz pieciem rītā un iekustināja publiku tā, ka visiem pilnas ausis un deguni ar siena putekļiem. Apbrīnojami, kā viņam izdevās jau astoņos no rīta būt pļavā pie Harmonijas telts un novadīt jogas nodarbību. Mani diemžēl torīt pieveica miegs, bet noteikti noķeršu viņu kādā citā vietā un laikā.

Festivāla noslēgumā visi izgājām pļavā, kur zem miljons zvaigznēm draudzīgā aplī palaidām kosmosā lidojošos lukturīšus – tajā brīdī bija mazsvarīgi, ka turpat blakus siena šķūņa jumts un ka tie citur Eiropā aizliegti ar likumu. Daudzie pozitīvie iespaidi tā piesātināja tās divas dienas, ka radās sajūta – atrodamies kaut kādā paralēlajā pasaulē, kur nepastāv ne ziņu portāli, ne kredīti, ne drūmas sejas sabiedriskajā transportā vai citi tamlīdzīgi prieka noēdēji. To vēl vairāk apstiprināja fakts, ka gandrīz neviens vietējais Vecpiebaldzēns nezināja ne par tādas vietas, ne pasākuma eksistenci :)

Tiem, kas tur nebija, šis varbūt izklausās pēc pārspīlētas pasakas, bet man, palasot @GiveAndGetFest retwītus Twitterī un paklausoties iespaidus no tiem, kam tur laimējās būt, ir skaidrs, ka ne mani vienu tā sajūsma pārņēmusi :) Teorētiski savstarpēji sveši cilvēki, bet sajūtu līmenī absolūti savējie. Esmu saķērusi tādu prieka devu, ka tagad smaidu gandrīz tikpat bieži cik elpoju :)