Venecuēla. Laime pilnīga.

Jau vairākus gadus man bija kluss sapnītis aizceļot pāri okeānam uz Dienvidameriku – tas pasaules „stūris” mani vienmēr dikti fascinējis. Pirms aptuveni gada es uzsāku savu „101 lieta 1001 dienā” projektu, kurā kā vienu no punktiem iekļāvu arī šo ieceri. Saki vēl, ka rakstītam vārdam nav spēks – nepagāja ne pāris mēneši, kad absolūti negaidīti tiku pie ārkārtīgi lētām biļetēm uz Karakasu. Lai arī līdz startam bija jāgaida pusgads, kopš tā brīža jau ar vienu kāju biju Venecuēlā.

Leģendāri lētais lidojums uz Karakasu bija no Stokholmas, kur lidostā jau sākās pirmie piedzīvojumi – migla Frankfurtē (caur kurieni bija paredzēts reiss) pakutināja nervus ar lidojuma aizkavēšanos, bet mans un padsmit ceļabiedru pozitīvo domu spēks nogādāja mūs tur pietiekami laicīgi, lai ceļojumu varētu turpināt tai pašā dienā. Uzreiz atzīšos, ka „Lufthansa” pēc kopumā pavadītas diennakts uz borta šobrīd pelnīti ierindojusies manu mīļāko aviokompāniju augšgalā. Jap, pie ērtībām pierod ātri, bet šoreiz stāsts ne par to, jo ne jau komfortu uz Dienvidameriku braucām meklēt.

Ielidojot Karakasas lidostā, ceļabiedru sejās (un gan jau arī manējā) varēja manīt nelielu satraukumu, jo gana daudz bija saklausīti stāsti ne tikai par to, kā apsper somas, bet pat tādu absurdu lietu kā auskaru raušanu ārā no ausīm. Kāda venecuēliete rindā uz imigrācijas dienestu izrādīja neviltotu izbrīnu par mūsu, viņasprāt, pārgalvīgo un nepareizo izvēli ceļot uz Venecuēlu. Frāze „būtu labāk uz Disnejlendu braukuši” šķiet precīzi izsaka viņas nostāju. BET – par spīti visu centieniem ieprogrammēt man bailes, ne vienu brīdi visa ceļojuma laikā nejutos apdraudēta. Nezinu, varbūt mans baiļu slieksnis pabīdījās nedaudz uz augšu, bet vienu gan zinu droši – ja noregulēsi savu iekšējo radaru uz pareizā viļņa un ar nodomu neizaicināsi likteni, ļaunie puikas liks Tevi mierā :)

Pirmā lieta, ko venecuēlieši iemāca steidzīgajiem eiropiešiem, ir pacietība. Tur laika izpratne atšķiras. Rindas ir lēnas, lidmašīnas nelido pēc saraksta un pulksteņa rādītāji peld laikā. Mūsu gids Leo tikšanās laiku vienmēr noteica kā „as soon as possible but take your time”. Viesu mājas īpašnieks ekskursiju mums sarunāja uz pulksten „nine-ish”, kas latviski varētu būt plus/mīnus ap deviņiem. Bet visvairāk man patika uzraksts uz māju sienām un kaitotāju & sērferu T-krekliem – „Live slow!”

Tad nu pacietīgi izstāvējuši lēnās rindas, ar zīmogiem pasēs un somām plecos soļojām pretī piedzīvojumiem. Pirmie – jau turpat uz vietas lidostā. Check-in darbinieki pēc garām pārrunām tika pie kukuļa no vietējās tūrisma aģentūras direktora Bena un tomēr salika mūs visus pareizajā lidmašīnā. Ar somām arī visiem noveicās, pazuda tikai viena un tikai uz vienu nakti. Piemēram, poļu grupai pēc mums bagāža atlidoja tikai vienam no astoņiem. Adrenalīnu uzsita epopeja ar valūtas maiņu. Venecuēlā ir divi kursi – oficiālais un pagrīdes, kurš ir vidēji divreiz izdevīgāks, bet, protams, nelegāls. Skaidrs, ka tūristi labprāt sastūķētu naudas jostā 2x vairāk bolivāru (= Venecuēlas valūta) un arī vietējie nelaidīs garām iespēju tikt pie zaļajiem, lai uzsistu ienesīgu biznesiņu. Klasisks win-win situation, bet gana riskants pasākums. Atrodoties lidostā, esot pat ieteicams no leksikas izsvītrot naudas vienības, lai nepievērstu lieku uzmanību. Tā nu mēs bolivārus nodēvējām par naudiņām un dolārus par zaļāriem. Slepeno operāciju ar naudas maiņu veicām lidostas stāvlaukumā, Bena džipā ar tonētajiem stikliem. Ja tai brīdī kāds no pogainajiem, kas tur mudž visapkārt, būtu mūs pieķēris nedarbos, tad Venecuēlas debesis kādu laiku nāktos vērot pa rūtainu lodziņu. Labākajā gadījumā, ja policista kungs būtu pietiekami jauks vai drīzāk – ja viņš gribētu pabarot bērnus, tad tikai atņemtu visu naudu. Bet patiesībā nav jau tik dramatiski, kā izklausās. Ja vien nedari to zem kamerām vai poliču degungala, tad nepatikšanās īsti iekulties nevajadzētu. Protams, nav vēlams arī šo darījumu kārtot ar kādu random garāmgājēju, kurš visdrīzāk to naudu ir pats uzzīmējis.

Pirmā nakts, pateicoties Benam, trīszvaigžņu viesnīcas vietā tika pavadīta pieczvaigžņu pēļos. Skaidrs, ka pēc vietējiem standartiem, bet karstais ūdens gan bija. Nākamajās naktsmītnēs tādu ekstru nebija, bet nemaz neprasījās. Pēc karaliskām brokastīm mūsu lieliskā gida Leo vadībā devāmies džungļu virzienā – uz Orinoko deltu. 


Astotajā klasē, ģeogrāfijas stundā mācoties šīs upes nosaukumu, ne prātā nenāca, ka kādreiz traukšos pa to laivā, kuru ar ātrumu 75 km/h stūrē indiānis no warao cilts. Karloss mūs sagaidīja ostas piestātnē ciematiņā San Jose de Boja, kur smaidīgi iezemieši pusdienlaika saules svelmē pie jautras latino mūzikas čiloja un čaloja savā starpā. Un uzsita klaču arī ar mums – spāniski, protams :) Un, runājot par spāņu valodu, nobrīnījos pati par sevi – neskatoties uz to, ka nebiju īsti runājusi spāniski trīsarpus gadus, mēle mežģījās daudz retāk nekā biju gaidījusi.

Līdz mūsu naktsmītnei bija pāris stundu brauciens pa upi. Deltas reģionā sauszemes satiksmes nav, ir tikai upju ceļi. Nakti pavadījām džungļu mājiņās, kas celtas uz pāļiem no lietusmežu moričes palmām un Orinoko upes niedrēm. Gultas bija pārklātas ar moskītu tīkliem un katrs savā istabā tika arī pie kāda „welcome pārsteiguma” – vardes, kukaračas vai sikspārņa. Naktī visapkārt mirdzēja jāņtārpiņi. Un zvaigznes. Sēdējām upes malā un ar Karlosu pļāpājām par dzīvi. Viņš ir iemācījies spāņu valodu un plāno apgūt arī angļu valodu, jo grib strādāt par gidu. Lielākā daļa indiāņi no warao cilts (tulkojumā - „cilvēki ar canoe”) runā tikai savā valodā, dienas pavada džungļos vai upē, gādājot pārtiku, naktis – šūpuļtīklos, turpat starp džungļiem un upi. Tovakar, kad ģenerators bija izslēgts, uz brīdi arī mēs visi apklusām, skatījāmies krītošajās zvaigznēs un garām peldošajās upes nezālēs, klausījāmies, kā čaukst džungļu biezokņi un gaudo mērkaķi. Pilnīgā tumsā, bez vārdiem un bez civilizācijas ekstrām, bet sajūta tik pašpietiekama, ka no laimes varētu spiegt.

Ap puspieciem no rīta tur modinātājzvana vietā čiepst, vītero un čivina putni. Un pie upes jau žāvējas gumijnieki – šodien plānā ekspotīcija pa džungļiem. Kā izrādās, tās gan bija tikai minūtes desmit, pa purvainiem dubļiem, brikšņiem un moskītu mākoņiem. Visi sapūtušies ar pretodu ķīmijām, satinušies jakās, dvieļos un dažs pat cepurē ar moskītu tīklu pāri acīm. Malārijas tur teorētiski neesot. Tie, kas bija nopirkuši dārgās pretmalārijas ripiņas, tās tomēr noēda. Tā kā es savējās dabūju bez maksas, tad nolēmu pasaudzēt aknas un tās nelietot. Karloss no turpat atrasta auga vienā setā uzmeistaroja smieklīgu cepuri. Vēl pēc brīža apstājās pie cita koka un nodegustēja termītu pūzni. Un tad turpināja ceļu, ar mačeti sitot pa palmām. Viņš tā meklējot skorpionu, ko gribot mums parādīt, bet skaidrs, ka tas viņa kārtējais joks. Drīzāk centās aizbaidīt tos faunas pārstāvjus, ar kuriem mēs kā eiropieši visticamāk nebūtu gatavi sastapties. Kāpjot atpakaļ laivā, nodomāju, ka kādudien jāizbrien džungļi garākā distancē, mazākā sastāvā un drošākā ekipējumā.

Slavenos Orinoko upes rozā delfīnus mēs neredzējām, bet naktī gaudojošos mērkaķus gan. Putnus arī daudz un dažādus – Leo pat bija paķēris līdz veselu putnu katalogu, un tiklīdz kā kāds kolibri vai papagailis palidoja garām, centīgi bakstīja ar pirkstu savā grāmatā. Vienā brīdī mūsu laivā ieleca ārkārtīgi komiska varde, kā izkāpusi no multenes. Vēlāk iemēģinājām roku piraiju ķeršanā, bet nomakšķerēt nevienu gan mums nepalaimējās. Gabaliņu tālāk, kur pēc Karlosa teiktā aszobainās plēsoņas nedzīvo, iebridām arī nopeldēties.

Interesanta pieredze bija „peldošie veikali” – indiāņu laiva, kas piekrauta, pirmkārt, ar padsmit dažādu vecumu bērniem (lielām, ziņkārīgām acīm un mālainām kājām), un, otrkārt, kaklarotām, pītiem groziņiem un citiem pašmeistarotiem izstrādājumiem, kurus notirgot tūristiem. Vēl kāds no brīžiem, kas man spilgti palicis atmiņā sajūtu ziņā – kā tupēju laivas priekšgalā, pārliekusies pāri malai, ķēru vēju matos un skatījos saules staru apmirdzētajos viļņos. Pāri upei bija pārstiepusies varavīksne. Un arī ceļabiedru prieks atrasties šajā skaistajā pasaules nostūrī bija acīmredzams. Absolūtai laimes sajūtai nekas vairāk nebija vajadzīgs. Atgriežoties civilizācijā un kāpjot ārā no Karlosa laivas, domas un skatiens kavējās uz deltas pusi. Kaut kas riktīgi vilka atpakaļ un nosolījos, ka kādreiz tur noteikti atgriezīšos. Bet mūs gaidīja jaunas vietas un iespaidi. Devāmies uz Ciudad Bolivar, no kurienes tālāk mērojām ceļu uz pasaulē augstāko ūdenskritumu.

Līdz Bolivarai bija jābrauc četrarpus stundas, kuras pēc pieturas vietējā ruma veikalā vairs nelikās tik garas. Tūristu autobuss pamazām pārvērtās kārtīgā latino „self-made pārtijbusa” ballītē ar dejām šaurajā autobusa ejā un dažbrīd pat uz krēsliem. Vēlāk, skatoties iefilmētos materiālus no notikuma vietas, neticas, ka citkārt ieturētie latvieši var būt tādi pārtijanimaļi :D

Nākamajā rītā ap astoņiem, deviņiem mums bija plānā lidojums uz Kanaimu – ciematu, ko dēvē par durvīm uz Anhela ūdenskritumu. Lidojums bija paredzēts ar piecvietīgajām „Cesnām”, bet man par mazu vilšanos mums tika atsūtīta divdesmitvietīgā lidmašīna, lai varam satilpt visa kompānija vienā. Tā bija vēl mazāka par „Fokkeri”, ar ko pirms pāris gadiem lidoju no Liepājas. Toreiz nosolījos, ka tādā pa gaisu lidojošā autobusā vairs iekšā nekāpšu. Bet šī lidoja tik vienmērīgi un līgani, ka knapi pamanīju, kā nosēdāmies mazajā Kanaimas lidlaukā. Samaksājuši ieejas maksu Kanaimas nacionālajā parkā, tikām sasēdināti smieklīga paskata autobusā, kas vairāk atgādināja kravas mašīnu, un aizvizināti līdz upei, kur tālāk sekoja ekstrēms četru stundu brauciens garās, šaurās sarkankoka laivās. Visu cieņu vietējiem pemoņu indiāņiem par tik izcilām prasmēm, manevrējot laivu pa akmeņainajām krācēm un gar upē sakritušajiem klints bluķiem. Vēl lielāku dabas varenību iemiesoja milzīgie tepuji jeb tā sauktie galda kalni – ar gandrīz plakanām virsmām. Pat pelēkie mākoņi nespēja sabojāt fantastiskos skatus.

Lai nokļūtu līdz Anhela ūdenskritumam, jāmēro nepilnu stundu ilgs kāpiens pa džungļu taku, kas, laipojot caur palmu saknēm un raušoties augšā pa klints bluķiem, jau pats par sevi bija piedzīvojums. Majestātiskais Anhels bildēs jau bija redzēts, bet, protams, cita lieta ieraudzīt savām acīm, kā šķietami lēnām no kilometru augstas klints gāžas ūdens, kas izskatās pēc miglas. Venecuēlā jau ap pulksten pussešiem saulīte strauji noslīd aiz horizonta, un pēdējie pārsimts metri cauri džungļiem līdz nometnes vietai tika veikti jau pa tumsu. Šī nakts bija īpaša ar to, ka gulējām šūpuļtīklos. Gluži palmās sakārti meža biezoknī tie nebija – jumts virs galvas bija, bet tas arī viss. Lietus tonakt nelija, tā ka bez jumta būtu bijis pat foršāk – varētu iemigt, vērojot debesis ar miljoniem zvaigzņu. Mūsu džungļu pavadonis pemonis Tonijs noorganizēja paraugdemonstrējumus, kā pareizi jāguļ šūpuļtīklā. Neesot ieteicams gulēt taisni, jo tad nākamajā rītā mēs staigāšot saliekušies kā banāni. Esot jāguļ šķērsām pāri. Un, godīgi sakot, bija pat ļoti ērti. Un auksti. Kaut kā nelīmējas kopā, kā nepilnus tūkstoš kilometrus no ekvatora varētu salt, vai ne? Miegam gan daudz laika netika atvēlēts, jo līdz vēlai naktij Tonijs mūs izklaidēja ar dažādiem stāstiem, tai skaitā arī par Aleksandru Laimi – latvieti, kas 55 gadus nodzīvoja Venecuēlas džungļos. Tonijs desmit gadu vecumā reiz esot viņu arī saticis. Gandrīz katrs vietējais pemonis zina stāstu par Laimi, un tai pat laikā tikai retais latvietis ir dzirdējis par viņu. Noteikti rekomendēju noskatīties filmu parLaimi un izlasīt grāmatu – iemetīsies sirdī lepnuma deva. Mums nepietika laika piestāt Orhideju salā, kur kādreiz atradās Laimes būdiņa, bet viņa kapavietu pie Kanaimas lidlauka gan apmeklējām.

Šūpuļtīklu nometnē iepazinos ar diviem britu jauniešiem Hjū un Džeimiju. Klasisks vidusmēra rietumeiropiešu piemērs: bakalaurs kabatā, bet tālākie dzīves ceļi vēl neskaidri, tāpēc nolēmuši pāris mēnešus paceļot pa Dienvidameriku. Uzreiz atradām kopīgu valodu un jutām, ka esam uz viena viļņa. Uz viļņa, kurš ierauj virpulī un vairs nelaiž vaļā, radot pozitīvo atkarību no ceļošanas. Tonakt, ieraugot krītošu zvaigzni, vēlēšanās ilgi nebija jādomā ;)

Slapji no galvas līdz kājām, bet sajūsmas pilni par jautrajiem „karuseļiem”, braucot pa krāčaino upi, atgriezāmies Kanaimas ciematiņā. Tur mūs sagaidīja piedzīvojums, kas laikam lielākajai daļai no mūsu bariņa bija topa augšgalā – gājiens zem Sapo ūdenskrituma. Bridām pa šauru, slidenu taciņu, kur vienā pusē klints, otrā – „siena”, ko veido upes ūdens, tonnām gāžoties pāri. Vienīgais drošības pasākums – aizas pusē novilkta virve. Elpu aizraujoši tiešā un pārnestā nozīmē. Mums palaimējās, ka mūsu ceļojums ietrāpījās lietus sezonas beigās, jo karstajā periodā (janvārī, februārī) tas esot gandrīz izžuvis. Būtu palaimējies vēl vairāk, ja varētu vienu dienu pavadīt Kanaimā, izpeldēties lagūnā, apskatīt pārējos ūdenskritumus, izstaigāt šarmantās ciemata ieliņas un papļāpāt ar pemoņiem. Bet šoreiz īsā ceļojuma saspringtais grafiks daudz vietas improvizācijai neatstāja. Zini, kā parasti, lidmašīnai knapi piezemējoties uz skrejceļa, visi pasažieri, jau salekuši kājās, laužas uz izeju? Mēs, ielidojot Bolivarā, sēdējām lidmašīnā, pļāpājām un dalījāmies iespaidos, kamēr kāda lidostas darbiniece, pabāzusi galvu pa šaurajām durvīm, paziņoja, ka lidmašīna jau minūtes piecas kā ir atvērta, un vai tad mēs ārā nemaz nekāpšot. Godīgi sakot, es ļoti labprāt būtu lidojusi atpakaļ uz Kanaimu. Mazais ciematiņš tā apbūra, ka jau kuro reizi šī ceļojuma laikā nolēmu kādudien atgriezties vēlreiz.

Tā kā lidojums tālāk uz Margaritas salu bija paredzēts vēlu vakarā, tad devāmies apskatīt Bolivaras vecpilsētu, kas atgādina bērnu krāsojamo grāmatu. Katra ēka savā krāsā un visas priecīgi košas. Vienā no tām ierīkotajā veikalā, kur nopirkām saldējumu, strādā kolumbiešu ģimene – atbraukuši te peļņā, jo Kolumbijā algas vēl mazākas. Bet drošība gan tur šobrīd esot lielāka, neskatoties uz to, ka klasiskais Kolumbijas zīmogs pasaules acīs joprojām ir narkodīleru midzenis. Venecuēlā degviela maksā lētāk par ūdeni un benzīnbāku var piepildīt pilnu par dolāru. Bet kaimiņvalstī Kolumbijā naftas bagātību nav, tādēļ pēdējos gados valdība iegulda visus spēkus tūrisma attīstībā, liekot uzsvaru uz drošību.

Ķerot kadrā varavīksnes krāsu mājiņas un arī pašu varavīksni, bijām aizklaiņojuši nost no centrālajām ieliņām uz Maskačkas tipa rajoniņu, kur vairāki vietējie mums draudzīgi ieteica likt spoguļkameras somās un doties atpakaļ uz centrālo laukumu, kas esot pilsētas drošākā vieta. Iepriekš, pasūtot takšus atpakaļceļam uz viesnīcu, bija izkritis no prāta fakts par ātro tumsas iestāšanos (ap pulksten pussešiem). Tad nu pēdējo stundu līdz ar šoferīšiem norunātajam laikam turpat pilsētas laukumā arī pavadījām. Bet garlaicīgi noteikti nebija. Kad uz blakus soliņa sēdošās tīņu meitenes mobilajā telefonā atskaņoja to pašu dziesmu, kas pirms pāris dienām bija skanējusi mūsu „pārtijbusā”, mierīgais latvietis Sandis ar vienu no viņām metās karstasinīgā dejā. Kad saradās arī visa viņu kuplā ģimene trijās paaudzēs, laukums jau gandrīz sāka līdzināties latino zaļumballei :)

Atvadoties no četriem ceļabiedriem, kuri bija nolēmuši tālāk paceļot pa valsts dienvidiem, devāmies uz lidostu. Pēc stundu ilgas zobu klabināšanas kārtējā pārkondicionētajā lidaparātā, ielidojām Margaritas salā un konstatējām, ka mūsu sagaidītājs ne tikai nav ieradies, bet pat atslēdzis telefonu. Neko darīt, sadabūjām takšus, kuriem neizdevās mūs piečakarēt, jo spītīgi turējāmies pie lidostā nopublicētā oficiālā tarifa un pilnīgā tumsā tikām vesti uz El Yaque – mazu sērferu ciematiņu ar vienu galveno ielu, kur plānojām pavadīt ceļojuma atlikušo daļu. Nākamajā dienā uzzinājām, ka visā ciematā bij pazudusi elektrība. Noenkurojāmies nelielā posadā – Venecuēlā tā dēvē viesu namus. Posada Margarita atrodas desmit minūšu gājienā no pludmales, sakoptā ēku kompleksā ar mūra žogu, košumkrūmiem un zaļu mauriņu, bet pats galvenais un foršākais – fantastiski draudzīgiem un jaukiem saimniekiem, kas rada apbrīnojamu mājīguma sajūtu. Nopriecājāmies, ka neizvēlējāmies kādu bezpersonisku daudzstāvu viesnīcu salas populārākajā kūrortā.

Posadas īpašnieks un saimnieks Migels ir apmēram sešdesmitgadīgs amerikāņu hipijs Maikls, kas septiņdesmitajos, izvairoties no iesaukšanas Vjetnamas karā, aizmuka uz Kolumbiju un vēlāk pārcēlās uz Karību jūras pērli Margaritu. Venecuēlā esot likums, ka ārzemniekam, nodibinot uzņēmumu, noteikti jāpieņem darbā vismaz viens vietējais, kuru pēc tam nekad nevar atlaist, lai arī cik slikti viņš strādātu. Acīmredzot Migels atrada visefektīvāko variantu un vietējo apprecēja :) Gabija ir apbrīnojama sieviete – audzina divus bērnus, katru rītu gatavo brokastis ne tikai ģimenei, bet arī visas posadas viesiem, pa dienu nēsājas apkārt ar palagiem un karina izmazgāto veļu turpat uz mūra sienas žāvēties, vakarpusē parādās kādā no krodziņiem pasēdēt ar draugiem un pa nakti plosās pa savu bāru, ko ar Migelu ierīkojuši turpat pāri ielai. Nav ne jausmas, pa kuru laiku viņa guļ, bet pa ielu pārvietojas nevis ejot, bet dejojot. Un vēl – tik ārkārtīgi sirsnīga! Apdāvināja mūs ar cepurēm, kaklarotām un auskariem – likās, ka iztīrīja tukšu savu dārglietu kastīti un skapi. Un, mums prombraucot, viņai pat asaras sariesās acīs. Nezinu, vai tas tā ar visiem ciemiņiem vai varbūt tāpēc, ka mēs bijām tik draudzīgs bariņš, kas daudz laika pavadīja sarunās un smieklos uz vienas no posadas terasēm, zvilnot šūpuļtīklos un blenderējot augļu smūtijus pa dienu un ruma kokteiļus vakaros.

Garšas kārpiņas palutinājām arī ar tikko kā nomakšķerētām jūras veltēm. Divus vakarus pēc kārtas ēdām vietējā ēstuvē, kur tūristi laikam bieži neiegriežas. Vismaz ne sezonas sākumā un padsmit cilvēku sastāvā. Šķiet, ka šarmanti noplukušajam ceļmalas „restorānam” nodrošinājām ienākumus ja ne visam mēnesim, tad nedēļai noteikti. Interesanti, ka gandrīz visi ēdieni ceļojuma laikā bija nedaudz pārsālīti, bet varbūt tāpēc, ka cilvēki tur ir tik laimīgi un iemīlējušies dzīvē.. :)

Vienu dienu izmetām līkumu apkārt salai (lai rastos aptuvens priekšstats par izmēriem – tā ir uz pusi mazāka kā Igaunijas Sāmsala). Migela draudzene Marta ar savu vīru aizvizināja mūs džipos uz La Restinga lagūnu, kur cauri mangrovju audzēm nonācām mazā paradīzes pludmalītē ar tirkīzzilu ūdeni un gliemežvākiem smilšu vietā. Otru pastkaršu cienīgu ainavu atradām turpat mūsu ciematiņa piekrastē – tuksnešainu apvidu ar kaktusiem kā no tekilas reklāmām un ķirzakām dažādās krāsās un izmēros.

El Yaque esot viena no vispasaules windsērferu un kaitotāju mekām. Neiemēģināt kādu no dēļiem būtu tas pats, kas Parīzē neuzkāpt Eifelī. Vienu vakaru iepazināmies ar garāmbraucošu skeiteri, kas apsolīja nākamajā dienā mums iemācīt windsērfingu. Noteikti iedošot arī atlaidi. Septiņpadsmitgadīgais Braiens vēl ejot skolā, bet brīvajā laikā strādājot tēvoča Aleksī sērfinga skolā par instruktoru. Sajūsma gan noplaka brīdī, kad čalīts norunātajā laikā neieradās norunātajā vietā. Kristīne (meitene, kas tur strādā latviešu pludmales bārā) smējās, ka sērferi pieņemoties prātā pēc četrdesmit. Viņa mūs aizsūtīja pie igauņiem, kas apmācības vadīja krieviski un plēsa trīsreiz dārgāk. Atmetām ar roku un gājām atpakaļ uz bīču. Tiklīdz es skaļi izteicu domu, ka gan jau tiksim uz dēļa, ja vien ļoti gribēsim, satikām Braienu. Tā nu turpmākās trīs dienas pavadīju, pārvarot bailes no ievelšanās ūdenī, ķerot vēju un šķeļot viļņus. Iemācījos noturēties uz dēļa, aizsērfot līdz bojai un apgriezties burāšanai pretējā virzienā. Paši elementārākie pamati, bet pietiekami, lai pavilktos un saprastu, ka nākamvasar labprāt pavizinātos pa Ķīšezeru.

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas pludmalē notika regeja ballīte, kas beigās tika noveltīta latviešiem, jo pārsteidzošā kārtā bijām visaktīvākie dejotāji. Gabijas bārā gan stāvējām vaļā mutēm un ieplestām acīm, kad viņa virpuļoja pa deju grīdu ar sērferi Braienu. Vēlāk arī paši tikām izdancināti regetona, salsas un marimbas ritmos. Runājot par ritmiem, cerība iemaldīties kādā vietējā bungu ballītē nerealizējās, bet lai nu tas paliek nākamajai reizei. Džambīti arī neatradu, bet vietējā tirgū tiku pie pāris mazajām perkusijām. Vēlāk Karakasā gan nejauši ieklīdām kādā parciņā, kur notika bungu & perkusiju koncerts. Ak jā – Karakasa..! Dažādos mediju topos un daudzu cilvēku prātos bīstamākā pilsēta pasaulē, kur visa iepriekšminētā iespaidā bijām nolēmuši kāju nespert. Tomēr ceļojuma laikā, iepazīstot tuvāk aizraujošo valsti un draudzīgos iedzīvotājus, atzinām viens otram, ka labprāt tomēr uzmestu aci vietai, ko bijām redzējuši tikai bildēs un bērnībā seriālā par Estrelitu Netīro Seju. Un re, atkal jau – atliek tikai vēlēšanos izsūtīt kosmosā un visums pats visu saliek pa plauktiņiem.

Tā nu mēs kādu rītu, vēl esot Margaritā, dikti nopriecājāmies par Bena zvanu, ka esot izmaiņas ar mūsu reisu, un pirms lidojuma atpakaļ uz Eiropu būs viena diena jāpavada Karakasā. Vēl vairāk nopriecājāmies, lidostā ieraugot ne tikai šoferi, bet arī mūsu foršo gidu Leo. Viņš ir no tiem, kam patīk noklīst no tūristu takām un parādīt lokālo šarmu. Kurš katrs nebūtu mūs vedis ekskursijā ar gaisa tramvajiņu pa favelu jeb graustu rajoniem, kur reti kurš vietējais ir bijis. Pat pastnieki un taksometru šoferi metot līkumu. Bet ar Leo jutos droši. Arī tobrīd, kad policisti mums palūdza izkāpt no vagoniņa, jo nākamajā pieturā notiekot apšaude. Esmu pateicīga gidam, ka Bolivara laukuma apskates vietā tikām pie šādiem iespaidiem. Tiesa gan – tikai no augšas. Būtu gribējies iziet ārpus apsargātās metro stacijas, pastaigāt pa šaurajām ieliņām, papļāpāt ar puikām, kas pagalmā dzenā bumbu, un omīti, kas sēž uz lievenīša. Leo stāstīja, ka esot iespējams piedalīties favelu iepazīšanas tūrē, ko organizē vietējā mafija. Visi ceļabiedri šo faktu uztvēra ļoti skeptiski, bet mēs ar Kriščiku (mana dvēseļu radiniece, kuru arī apbūrusi Dienvidamerika) abas apmainījāmies šķelmīgiem smaidiem un piemiedzām ar aci – nākamreiz noteikti! ;)

Gaisa tramvajiņu jeb tā saukto pilsētas metro pirms pāris gadiem par 300 miljoniem (!) dolāru ierīkoja prezidents Ugo Čavess. Ar mērķi, lai iedzīvotāji, kas mitinās kalnos iebūvētajās favelās pilsētas nomalē, ceļā uz darbu pilsētas centrā pavadītu pusstundu divarpus stundu vietā. Tā vietā par to pašu naudu būtu varējis nojaukt graustus un uzbūvēt pieklājīgas dzīvojamās mājas. Uz katra no astoņvietīgajiem vagoniņiem uzšņāpts kāds Čavesa iemīļots sociālisma sauklis, piemēram, „igualdad” jeb „vienlīdzība”, „justicia” jeb „taisnīgums” utt. utjp. Starpcitu, pat uz sulas pakām un šokolādes tāfelītēm rakstīts „Hecho en socialismo” jeb „Izgatavots sociālismā”. Var tikai minēt, kas notiks pēc gada, kad beigsies viņa pilnvaras – sāksies nemieri vai pie „troņa” tiks kāds kapitālists. Pat grūti pateikt, kurš būtu labāks variants. Bet nu šobrīd aptuveni puse karakasiešu mitinās graustu rajonos – vieni nabadzības dēļ, citi tāpēc, ka tā ir ērti. Varbūt pat kāds strādā bankā par klerku un viņam mājās ir internets, kabeļtelevīzija, aifons un sazin kas vēl, bet viņš dzīvo favelā, jo tur ir uzaudzis. Turklāt nav jāmaksā ne par elektrību, ne ūdeni. Līdzko parādītos rēķini par komunālajiem, sāktos nemieri. Un no tādiem Ugo cenšas izvairīties. Viņš pat reiz esot izpircis visu Shakiras koncertu un biļetes izdāļājis nabagiem. Arī gaisa metro biļete maksā kapeikas – tikai 8 santīmus. Tūristu vagoniņš maksā 35 reizes vairāk un tas uzved 2200 metrus augstā kalnā. No tā varējām vērot fantastisku panorāmu uz Karakasu. Uzbraucot virsotnē, iekāpām mākonī. Uz biezās mākoņmiglas fona perfekti iederējās Helovīnu kostīmos satērpušies bērni.

Pirmoreiz mūžā biju mākonī, pirmoreiz mūžā sērfoju ar vēja dēli un nakšņoju šūpuļtīklā, pirmoreiz mūžā redzēju džungļus un pasaules augstāko ūdenskritumu un pirmoreiz mūžā ceļojums uz mani atstājis tik dziļu iespaidu. Pagājis jau gandrīz mēnesis, bet joprojām jūtos kā apēdusi laimes balonu, kas ceļ uz augšu. Apkārtējie saka, ka man sastrāvojies skatiens. Laikam tāpēc, ka āķis lūpā. Dienvidamerika vairs neliekas tāla un neaizsniedzama. Un ar katru brīdi arvien vairāk nostiprinās apņēmība īstenot domu par atgriešanos. Un nākamreiz jau uz vairākiem mēnešiem, pieķerot klāt arī šī fantastiskā kontinenta rietumu krastu.   Fingers crossed! ;)


Te vari uzmest aci bildēm: