Pirmā diena pagāja, dibinot biznesa kontaktus (kas, protams, iesākās ar vīna degustāciju :), savukārt visas pārējās – ēdot un dzerot :) Tiešām patinot filmu atpakaļ, lielāko daļu laika pavadījām vai nu garos autobusa pārbraucienos vai pie galda. Gruzīņiem Galds ir svēta lieta. Tā nav tikai ikdienišķo ēdienreižu lokācijas vieta, un ēšana nav tikai bioloģiska nepieciešamība. Tas ir vesels rituāls, saukts par supru. Gide gan stāstīja, ka mūsdienās ikdienā tas vairs nav tik plaši izplatīti, bet jebkurā gadījumā gruzīņiem tradīciju saglabāšana ir lielā cieņā, un vismaz restorānos vēl viss notiek „pa vecam”. Galds tiek pārkrauts ar visdažādākajiem ēdieniem, sākot ar n-padsmit gaļas, sieru un dārzeņu veidiem un beidzot svaigi ceptu maizi un augļiem (un pārkrauts tas tiek vārda vistiešākajā nozīmē – šķīvji un bļodas tiek visai komiski krāmēti viens virs otra). Par savu vismīļāko gruzīņu gardumu noteikti kronēju khatchapuri – karsta baltmaize, pildīta ar mutē kūstošu sieru – bet manas garšas kārpiņas gavilēja arī par ceptajiem baklažāniem ar riekstiem un granātāboliem, aitas sieru un hinkāļiem jeb gruzīnu pelmeņiem. Viens no pārsteiguma momentiem – neatņemama maltītes sastāvdaļa ir frī kartupelīši, kas parasti tiek atnesti, kad viss cits jau gandrīz noēsts. Un otrs – padomju bērnu zaļais burbuļdrinks Tarhūns! :) Nebiju to dzērusi kopš bērnības. Ja jau reiz pārmetos uz drinkiem, tad, protams, supra nav iedomājama bez vīna. Vienalga, sarkans, balts, mājas vai veikala, galvenais, ka labi daudz :) Franči te varētu iebilst, bet gruzīņi apgalvo, ka nopelni par vīna izgudrošanu pienākas viņiem. Senākās liecības par vīna darināšanu esot atrastas tieši Gruzijā. Un runājot par vīnu, ir vēl viena ļoti būtiska visas šīs padarīšanas sastāvdaļa – glāzītes netiek cilātas tāpat vien, bet gan ar tostiem, kurus vienu pēc otra bārsta tamada jeb galvenais tostu teicējs. Vienu no suprām mums palaimējas nobaudīt tradicionālā gruzīņu mājā, kuras saimnieks uzņēmās tamadas lomu (p.s. iedomājies, viņiem pat esot tamadu skolas!). Viņa pirmais tosts par mieru pasaulē un tūrisma lauciņa darboņiem, kas ir vieni no šī miera nesējiem, uzsita tādu svētsvinīgu sajūtu :)
Tai pašā mājā redzējām arī, kā dzen kandžu, darina vīnu un gatavo gruzīņu „snickeru” – nacionālo saldumu čurčelu, kas sastāv no vīnogu sulā izmērcētiem un pēc tam saulē izkaltētiem valriekstiem. Saldummīļiem noteikti jāpagaršo arī baklava – gruzīņiem tā sanāk vēl garšīgāka kā turkiem. Arī kafiju viņi aizņēmušies no saviem dienvidu kaimiņiem, un ar to suprai parasti tiek pielikts punkts.
Kā jau teicu, šo ceļojumu pavadīju galvenokārt divās vietās – pie galda un autobusā. Kas attiecas uz otro, nedaudz žēl, ka lielāko daļu kadru ar acīm un fočīgo nācās ķert pa autobusa logu. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc esmu pārliecināta, ka šī nav mana pēdējā ciemošanās Gruzijā. Šo to jau paguvu apskatīt – kalnu ieskauto romantisko pilsētiņu Signagi ar mežģīņu terasēm un jumtiņiem, Melno jūru (kūrortpilsēta Batumi gan manas simpātijas neiemantoja, laikam lietainā laika un daudzo stroiku dēļ) un nesenā kara bēgļu nometni pie Staļina dzimtās Gori pilsētas. Bet diemžēl nesanāca izstaigāt Tbilisi vecpilsētu, un vispār gribas tā pa riktīgo izmalt to valsti krustu šķērsu, pakāpelēt pa Kaukāza kalniem, paložņāt pa David Gareji alu pilsētu, izstaigāt Bordžomi nacionālo parku, un to visu kāda vietējā gruzīna pavadībā. Jo gruzīņi ir ārkārtīgi draudzīgi, smaidīgi un viesmīlīgi, no kuriem vissuperīgākie – gide Tamāra, kas tik forši un apbrīnojami vienkārši nemitīgi pārslēdzās no/uz krievu-angļu-gruzīņu-krievu-angļu valodām un visas ekskursijas laikā nepateica nevienu garlaicīgu teikumu, un omulīgais šoferītis/serpentīnu meistars Roins, kas mūs pa ceļam cienāja ar čaču (gruzīņu šņabis) no raga glāzes un ceļmalā iepirktu rozīņu maizi.
Ak jā, tak apsolīju izstāstīt to leģendu: tātad – kad Dievs visu tautu pārstāvjiem dalīja zemi, vienu, visforšāko, pleķīti atstāja sev. Kad ar nokavēšanos ieradās gruzīni, viss jau bija izdalīts, un uz jautājumu par nokavēšanās iemeslu gruzīni atbildēja: “mēs sēdējām pie bagātīgi klāta galda un teicām tostus par Tevi!” Par šādu atbildi Dievs iedāvināja savu paradīzes stūrīti gruzīniem un pats aizgāja dzīvot debesīs :)
Vēl daži interesanti fakti:
Gruzīņu autovadīšanas “kultūra”: drošas braukšanas distance, sarkanā gaisma luksoforā un tehniskā apskate? Viņi ar tādām “muļķībām” nenodarbojas, galvenais ir pēc iespējas biežāk un skaļāk pīpināt :) Un nepieredzējušam gājējam nebūs viegli tikt pāri ielai..
Daudzām ielām, jo īpaši mazpilsētās, nav nosaukumu. Un viesnīcām principā netiek dotas zvaigznītes.
Toties ir viena iela ar ļoti skaļu nosaukumu – Džordža Buša iela, kas pie vārda tikusi, pateicoties faktam, ka viņš ir pirmais Štatu prezidents, kas ciemojies Gruzijā.
Ja citās valstīs šosejas malas ir pilnas ar benzīntankiem un/vai McDonaldiem, tad šeit – ar policijas iecirkņiem. Auto ar zili-sarkanajām bākugunīm arī ir visai bieža parādība pilsētā un uz ceļiem. Tiem, kas šo faktu palaiduši garām – pirms kāda laika tika masveidā atlaisti visi policisti un darbā pieņemti jauni (arī gados jauni), lai iznīdētu korupciju. Un, piemēram, iekšlietu ministrijas ēka ir stiklota – caurspīdīga tiešā un pārnestā nozīmē. Latvijai te būtu ko pamācīties, ne? :)
Dziedātājs Valērijs Meladze izrādās ir dzimis Gruzijā. Tomēr vairāk gan identificējas un tiek identificēts kā krievs, gluži tāpat kā mūsu Laima Vaikule. Viņas mūzika, starpcitu, tur nav sveša.
Gruzijā valda vecais labais patriarhāts, bet tas absolūti nenozīmē, ka sievietes tiek mazāk cienītas. Viņas pat ir obligāts supras tostu temats :)
Jebkurā gadījumā, uz ielām noteikti vīriešu ir ievērojami vairāk, turklāt parasti nelielos pulciņos viņi vienkārši stāv un „nosit” laiku sarunās. Vai arī eksponējas tā saucamajā darba biržā, kur ielas malā gaida potenciālo darba devēju, lai izrādītu savas prasmes un tiktu pie darba (nē, un tas galīgi nav tā, kā Tu tikko padomāji :))
Lielākā daļa gruzīņu labākajos gados saprot krieviski, jaunieši vairāk angliski – principā tāpat kā pie mums. Es savukārt iemācījos pāris frāzes gruzīniski, papļāpāju spāniski ar jauko franču ceļojumu žurnālistu Žuliānu un papraktizēju savu visai traģisko krievu valodu ar Dimu no Igaunijas :)
