piektdiena, 2012. gada 21. septembris

Portugāles roudtrips.

Decembrī Lufthansai uzpeldēja dikti labas akciju cenas lidojumiem uz Portugāli, un tā kā tā manā „101-lieta-1001-dienā” listē bija viena no must-see vietām un sen jau gribējās uz turieni aizceļot, vasaras atvaļinājuma galamērķis bija skaidrs. Par komfortu, snekiem, drinkiem, pusdienām un savienojošo reisu bez nakšņošanas samaksājām aptuveni tikpat, cik izmaksātu Ryanairs bez visām šīm ekstrām.

Planējot virs Lisabonas un miedzot acis spožajā saulē, cenšos izmest no galvas bažīgo sajūtu, ka šis diez vai būs Tāds ceļojums kā iepriekšējais, un ka Eiropa pēc Venecuēlas vairs nepārsteigs.. Pāris reizes gan ceļojuma laikā šī doma atkal iemetas prātā, bet mēģinu nesalīdzināt, jo galu galā šī tak ir Portugāle, īpaša pati ar savām lietām, vietām, cilvēkiem un sajūtām. Portugāļi, kā jau saules lutināti dienvidnieki, dzīvi uztver bezrūpīgi un ar smaidu. Pat lidostā visas sienas apflīzētas ar smieklīgām karikatūrām.

Visi septiņi noenkurojamies jaukā īstermiņa īres dzīvoklīti pavisam netālu no Lisabonas centra un dodamies iečekot pilsētu. Mūsu galā ielas diezgan patukšas, jo kā nekā vēl siestas laiks, bet jo tuvāk tūristu spotu epicentram, jo lielāka cilvēku drūzma. Pārējie dodas pusdienās uz Farmācijas muzeja kafejnīcu, bet mēs abi nolemjam izbaudīt romantisko divvientulību :) Izburzāmies cauri skvēriem un šopinga ielām, izlavierējam pa vidu starp ielu restorāniem, tas ir, galdiņiem, kas sakrauti visas gājēju ielas platumā, nonākam līdz Težu upei un, lēnā solī čāpojot gar krastmalu, meklējam dzīvokļa saimnieces Kamillas ieteikto ēstuvi CasaNova. Starp citu, Kamilla ir brazīliete, kas visu mūžu nodzīvojusi San Paulu, pirms pāris gadiem atkuģojusi pāri okeānam, apprecējusies ar portugāli Paolo, un tagad abi piepelnās, izīrējot trīs no četrām sava dzīvokļa istabām tūristiem. Atgriežoties pie restorāniņa krastmalā – vienubrīd sāk likties, ka to tā arī neatradīsim, un vēderi jau burkšķ, ka kopš lidmašīnas nav neko ēduši. Vietā, kur vajadzētu būt restorānam, ir tikai osta bez jebkādām dzīvības pazīmēm un kaut kādi angāri. Pie vienas no ieejām meitene priekšautā kūpina cigareti, un mēs knapi pagūstam iesākt jautājumu, ka meklējam Restaurante Casa..., kad viņa jau mūs stumj iekšā pa durvīm: re, kur ir! Sajūta gan tāda, ka ielaužamies pa pagalma ieeju caur virtuvi, bet izrādās, ka tā arī ir vienīgā ieeja. Otrā galā ir slēgta terasīte ar skatu uz upi, un patīkami veldzējošiem, smidzinošiem sprinkleriem, kas plus trīsdesmit grādos ir absolūti apsveicama fīča pārkarsušo klientu acīs. Arī mēs to novērtējam. Pēc pieredzes citās dienvidu valstīs, skaidrs, ka porcijas būs milzīgas, tāpēc jau laicīgi nolemjam šērot vienu uz diviem. Veģetārā pica un tomāti ar baziliku kūst uz mēles, bet baltvīns tādā karstumā gan laikam nav pareizā izvēle. Kārtīgi noskalojam visu ar ūdeni un izprašņājam vienīgo angliski runājošo viesmīli par Alfamas rajoniņu un antīko, koši dzelteno tramvajiņu. Lai arī tas atrodas gandrīz turpat blakus, viņš cenšas iegalvot, ka mums jābrien vien atpakaļ uz centru, jākāpj augšā kalnā un jānāk atpakaļ pa otru pusi, jo šeit tas esot norobežots ar mūra sienu. Galīgi nevelk iet tādu līkumu, tāpēc buramies kartē paši un ātri vien atrodam ceļu, kā tikt pāri uz Alfamas kvartāliņu. Šī skaitās vecpilsēta, bet, atšķirībā no citām vecpilsētām, te nav smalku boutique bodīšu, dārgu tūristu restorānu un šiku viesnīcu. Te dzīvo vietējie, kas galīgi nav no turīgākajiem slāņiem. Un tieši tas arī padara šo vietu tik šarmantu – šauru, bruģētu ieliņu un trepīšu labirints, veļas striķi zem logiem un pie ieejas durvīm, kur žāvējas viss, sākot no džinsiem un palagiem, beidzot ar apakšveļu un zeķēm. Šur tur pie loga sēž kāda omīte vai večuks, uzvelk dūmu un domīgi vēro garāmgājējus. Mazi puikas un meitenes dzenā bumbu un ričāgus. Mazā kafejnīciņā sasēduši kaimiņi, dzer espresso un skaļi kaut ko pārspriež. Te man uzreiz iepatīkas. Te var sajust īsto Portugāles auru, bez paslēpēm un kliedzošām izkārtnēm. Un tam visam pa vidu kaukdams, rūkdams, pa sliedēm šļūkdams, traucas leģendārais 28.tramvajs. Martim Moniz parkā iekāpjam strūklakā, vēl dažām izskrienu cauri. Fantastiska sajūta. Protams, pāris sekundēs slapjās drēbes un sandales izžūst, bet uz brīdi var atkal uzelpot. Turpinām maldīties pa līkumotajām ieliņām, kas ved augšā, lejā un visos iespējamajos virzienos. Ielu plānojumā nav nekādas ģeometriskas loģikas, pilnīgs haoss. Vienā brīdī nedaudz sadusmojos uz Lisabonu, ka viņa mūs vislaik cenšas apvest ap stūri, un arī vietējiem ceļu nav jēgas prasīt, jo statistika liecina, ka, apjautājoties četriem portugāļiem (tai skaitā, policista kungam) par pareizo virzienu, katrs parādīs ar pirkstu uz savu debespusi. Bet galu galā, ļaujamies vien nesteidzīgam portugāļu laiskumam un lēnā garā sazīmējam pazīstamas ielas. Vakarā vēl noēdam dikti garšīgu zemeņu bļodu un drīz vien jau piecpadsmit nostaigātie kilometri un lielais karstums iemet miegā.

Nākamajā rītā sagaidām no autonomas balto busiņu, ar ko turpmākās astoņas dienas krustu šķērsu izvizināmies gandrīz pa visu Portugāli. Šoferītis ieslēdz Tomiņu (gudrais GPS aparāts TomTom) un sākam kursēt Sintras pils virzienā. Patiesībā gan nevis pils, bet pilis. Kopā kādas piecas sešas. Mazais kalnu ciematiņš Sintra gadsimtiem ilgi bijusi karaliskās ģimenes vasaras rezidence. Vienas dienas laikā nemaz neesot iespējams tās visas apskatīt. Tad nu izvēlamies divas, kas iepriekš bildēs likās vissmukākās. Viena no tām – Palacio de Pena, kas rotā n-to Portugāles ceļvežu vākus. No ārpuses tiešām kā konča, koša un krāsaina pasaku pils – daudz mazu, cakainu tornīšu, trepīšu un arābu stila arku. Kārtējo reizi sajūsmināmies par sienām, kas noklātas ar daudz mazām, dažādu zilo toņu flīzītēm jeb ažuležu. Jap, šai pilī pilnīgi mierīgi varētu uzņemt kādu Disneja filmu. Iemetam aci arī pāris pils istabās un kambaros. Smalki un karaliski jau viss, bet kaut kā tomēr Rundāles pils mani savulaik vairāk sajūsmināja. Ripojam atpakaļ lejā no kalna un izstāvam rindu uz skaistajiem Quinta da Regaleira pils dārziem – mūra tornīši, akmens tiltiņi, mazi dīķīši, alas un grotas. Lai arī pie ieejas sīkā drukā rakstīts „no picknicks”, atraduši vairākus akmens bluķus, kas izskatās gluži kā alu cilvēku ēdamistaba ar absolūti līdzenu galdu un soliem, daudz nedomājam un velkam ārā sulīgos nektarīnus un no rīta sameistarotās tostmaizītes. Pabarojuši acis un vēderus, stūrējam tālāk uz Cabo de Roca – Eiropas rietumu galējo punktu, kas atrodas tikai pārdesmit kilometrus no Sintras. Pie skatu laukumiņa pieparkojas pelēks autobuss ar lielu uzrakstu „Saulkrasti”. Izbirst bars ar tūristiem, uzmet ašu skatu bākai, ātri nobildējas uz okeāna fona un bliež tālāk. Mūs kaut kā velk prom no tās burzmas, pārkāpjam pāri / izlienam pa apakšu barjerai un atrodam smuku vietiņu, kur pasēdēt un nesteidzīgi pavērot, kā pret klints malu triecas balti putu viļņi un kā putnu kāši lido pretī saulrietam. Saulriets gan sanāk tāds pavisam miglains un saraustīts, jo debesis pilnas pelēkiem mākoņiem, bet tas nebūt netraucē izbaudīt fantastisko skatu. Kamēr pļāpājam par dzīvi, debesis jau savilkušās pavisam tumšas. Nu neko, adrese, karte un navigācija taču mums ir. Pa ceļam gan Tomiņam kaut kas nojūk ar koordinātām, bet nedaudz pamaldījušies, nakts melnumā piebraucam pie nobukotās viesu mājas Porto Novo. Ar durvju zvanu uzmodinām saimnieci – korpulentu portugālieti labākajos gados, čībās un oranžā halātā. Viņa angliski runā un saprot aptuveni tikpat daudz, cik es ķīniski – absolūti neko :) Mēģinu reanimēt savu spāņu valodu un nu jau mēs saprotamies daudz labāk. Secinu, ka iepriekš dzirdētais par to, ka zināmu vēsturisku apstākļu dēļ Portugālē labāk esot vispār nerunāt spāniski, ir pilnīgas muļķības. Pēc manas pieredzes tie vietējie, kas neko nesaprot angliski, uzreiz atplaukst lielā smaidā, kad pārmetos uz spāņu valodu. Tiesa gan, viņi tad mani saprot labāk, kā es viņus. Spāņiem ar portugāļiem esot tāpat kā zviedriem ar norvēģiem – norvēģi zviedrus saprot, zviedri norvēģus īsti ne.

No rīta iečekojam okeānu, kas atrodas trīs soļus no viesnīciņas, un kursējam tālāk uz ziemeļu pusi. Pirmais dienas stops ir Obiduša – neliels ciematiņš ar baltām kaļķu mājiņām un krāsainiem logu slēģiem, rūpīgi apjozts ar cietoksni. Mazā, 12.gadsmitā būvētā pilsētiņa esot bijusi Portugāles karaļa kāzu dāvana karalienei. Kā saka, ja nav knapais un var atļauties, kāpēc ne? :) Skati tiešām pastkartīšu cienīgi. Aveiro izbraucam ar tradicionālajām portugāļu laiviņām pa pilsētas kanāliem. Katrā laivā pa staltam laiviniekam, kas uz pagriezieniem cītīgi pūš taurē un signalizē pārējām laivām par savu tuvošanos, un cienā pasažierus ar koši oranžu un rozā dzērienu, kas stipri atgādina bērnības Juppi limonādi. Savukārt, ciematiņš ar nosaukumu Costa Nova jeb „jaunais krasts” īpašs ar divām lietām – pilns ar strīpaini krāsainām mājiņām un no abām pusēm okeāna ieskauts. Tajā pazvilnam pludmalē, saķeram sāļos viļņus, kas gāž no kājām pat būdīgus muskuļkalnus, un tā kā strauji tuvojas saulriets, dodam Tomiņam komandu atrast īsāko ceļu uz Porto. Viņš atkal mūs pārprot un noved no bāņa neceļos, bet gan jau tāpēc, lai mēs ieraudzītu skaistos skatus, ko no šosejas neredz.

Naksnīgā pilsēta sagaida ar Portugālei ierasto zili-zaļo-smuko-flīzīšu māju rindām. Vienā no tādām arī mūsu viesu māja. Dikti glīta, koloniālā stilā iekārtota, vienīgi cietā gulta, kas spiež atsperes mugurā, neļauj īsti izgulēties. Tas gan ne par kapeiku nesabojā rīta noskaņojumu. To vēl pozitīvāku uzgriež gājiens uz Kristāla pils parku augstu kalnā virs pilsētas un brokastis uz saliņas dīķa vidū. Tikko cepti, saldi kruasāni no beķerejas, kuros kungs aiz letes meistarīgi ielocījis vairākas siera šķēles, kūst uz mēles. Tā kā vēl ir agrs, cilvēku pavisam maz. Putnu gan pilns parks, sākot no kaijām, kas baro mazuļus, beidzot ar pāviem, kas ķērc kā trauksmes sirēnas. Sajūta kā zoodārzā.

Pa ceļam uz tirgu pamanāmies iekrist nelielā šoppinga azartā. Un kā Tu turēsies tam pretī, ja mana izmēra apavi, ko Latvijā ar uguni jāmeklē, te uz katra stūra. Pilsētas tirgus gan izrādās tāds pavisam maziņš, tik kādi pieci tirgoņi. Bet mums arī vairāk nevajag. Ieķeram sulīgos augļus un olīves, un ejam pāri upei papusdienot. Duoro upi šķērso tilts divos stāvos. Pa augšu brauc virszemes metro, pa apakšu mašīnas, bet gājējiem ticis tas prieks izmantot abus ceļus. No augšējā līmeņa paveras dikti smuks skats uz Ribeiras zvejnieku kvartāliņu ar krāsainajām mājiņām vienā pusē, Vila Gale vīndarītavu rajonu otrā krastā, un saulē mirgojošo upi ar burukuģiem tam visam pa vidu. Vila Gale pēc skata un atmosfēras nedaudz atgādina kaut ko no Andrejsalas, kaut ko no Spīķeriem, bet viss krietni attīstītāks. Sakopta promenāde, zaļa zālīte pašā krastmalā, kur atļauts arī sēdēt, ielu mākslinieki. Slavenajā Sandeman vīnotavā iemēģinām sangriju, bet vīna darītavas apmeklējumu gan atstājam uz nākamo reizi. Jap, secinām, ka šī mums noteikti nav pēdējā ciemošanās Porto un noteikti vismaz uz kādu weekendu šeit vēl atgriezīsimies.

Rīts miglā tīts, pat mazliet smidzina. Bet nolemjam, ka mums taču ir pietiekamas iekšējās saules rezerves, un, mūsu busiņam traucoties ārā no Porto, mākoņi viens pēc otra arī pazūd. Pilsēta Braga jau mūs sagaida ar pilnīgi zilām debesīm. Smuko, bildēs redzēto cietoksni tā arī neatrodam, jaunas kurpes arī nē. Stūrējam tālāk uz Bom Jesus do Monte katedrāli, kas esot valstī fotografētākais objekts un atrodas 116 metru augstumā.

Dienas plānā ceļš vēl tālāk uz ziemeļiem – uz Pened Geres nacionālo parku. Kalnu ieskautā upe pilna ar saules zaķīšiem, kurus trenkā ūdens motocikli. Atrodam perfekto spotu pusdienām – mazu, jauku kafejnīciņu, kurai terase tieši ar skatu uz skaisto ieleju. Bet ne tur, ne kur citur līdz septiņiem vakarā neko sakarīgu ēst nedod, jo pavāriem taču ir siesta. Un siesta lielai daļai portugāļu ir svarīgāka par tūristu naudiņām. Varbūt tas ir viens no portugāļu ekonomiskās krīzes cēloņiem? Iesnekojuši sendvičus un salātus, ko stiprais vējš gandrīz iepūš upē, laižam augšā kalnos. Baltais busiņš iegriež kādā akmeņainā un izdangātā celiņā, kas pieved pie smuki sakopta skatupunkta. Lielais plakāts liecina, ka par Eiropas naudu. Laikam pievedamā ceļa labiekārtošanas darbiem nepietika. Nopriecājamies par skaisto saulrietu pār kalniem otrpus ielejai un iebrienam „džungļos” augstāk kalnā. Viss aizaudzis. Un ļoti izdedzis. Vēlāk nogūglēju, ka divus gadus atpakaļ tur plosījās baigie ugunsgrēki. Nemiers dzen augstāk kalnā, lecam busiņā un riņķojam augšā pa serpentīnu. Ceļš ir aptuveni pusotras joslas platumā, bez jebkādām aizsargbarjerām. Pamanījuši, kā dara vietējie, arī mēs pirms katra pagrieziena skaļi taurējam. Saulīte jau aizslīdējusi aiz kalna, un randomā sakritušie milzīgie klintsbluķi mēnesnīcā izskatās diezgan avatariski. Uz kopējā fona perfekti iederas arī ugunsgrēkā cietušie koki, kam nodedzis viss stumbrs, atstājot neaiztiktu tikai pašu galotni. Mistiskā ainava tā pievelk, ka galīgi negribas braukt lejā. Nolemjam no rīta te vēl atgriezties.

Protams, apstiprinājās manas priekšnojautas, ka dienas gaismā te būs pilnīgi cits skats, bet viens pluss gan – var apskatīt plašo ieleju visā krāšņumā. Šoreiz uzbraucam līdz pašai augšai un atrodam vēl vienu skatu punktu. Un no milzīgiem akmeņiem sastutētu būdiņu. Tā arī nesaprotam, kādam mērķim. Ejot atpakaļ uz busiņu, kāda kundzīte spāniski jautā, vai man esot ērti apavi, viņa tādus jau sen meklējot. Un kad spāniski atbildu, tantukam lielas acis – oo, Tu runā spāniski?! Jauki papļāpājām. Izrādās, viņa dzīvojot tepat netālu aiz 14 kilometru attālās Portugāles-Spānijas robežas un plāno drīzumā apceļot Baltijas valstis.

Braucot lejā no kalna, iekļūstam kazu sastrēgumā – kādi simts ragainie viens pēc otra rāpjas pa nogāzi augšā uz ceļa. Sabozušies auni neliekas diez ko priecīgi par mūsu ceļa izvēli, bet pāris mazie kazlēni gan labprāt ieraustos busiņā padraudzēties. Lejā izplunčājamies vēl nedaudz pa upi un tad jau zemais starts pāri visai Portugālei uz dienvidiem. Vēlā pēcpusdienā ieripojam smukajā Alentežu reģionā, kur gar abām ceļa malām milzīgas olīvkoku plantācijas. Vēl pavisam nedaudz līdz spēcīgi izslavētajai romiešu pilsētiņai Evorai. Laikam par daudz izslavēta, jo rezultātā liek nedaudz vilties – šķiet pārāk samākslota un romiešu templis ar dikti maziņš.

Pēc brokastīm kursējam līdz pašai dienvidu piekrastei, kur divas dienas čilojam pa pludmali, pie baseina, apartamentu apzaļumotajā pagalmiņā – kur nu kurais. Parasti gan cenšos izvairīties no koši sarkano britu tūristu pārbāztajiem kūrortiem, bet pēc atsauksmēm internetā šeit esot lielisks spots windsērfingam. Tā kā Venecuēlā uz šo nodarbi riktīgi pavilkos, ceru arī šeit pašūpoties pa viļņiem uz buru dēļa. Nevienu windsērferi vai sērfa skolu tomēr neatrodam, bet daudz nebēdājam un palēkājam pa viļņiem tāpat vien. Apartamentiem ir viens liels pluss – virtuve, kurā var gatavot ēst. Tad nu mēs tuvējā supermārketā par uzskrūvētām cenām iepērkam visu vakariņām, sametam pilnu sangriju ar augļiem un līdz vēlai naktij spriežam par dzīvi.

Pamājam Albufeiras pludmalei un slīdam tālāk gar krastu uz rietumu pusi. Jo tuvāk San Vicente ragam, jo mazāk tautas un smukākas pludmales. Piebraucot pie Sagres ciematiņa Martinhal pludmales, aizraujas elpa. Plaša smilšu pludmale, kur nav dvielīts pie dvielīša, vietas pietiek visiem un vēl pāri paliek. No trim pusēm klinšu ieskauta, iekšā okeānā vēl viens milzīgs akmens un tālumā redzams San Vicente rags. Pa viļņiem plosās bezburu sērferi, tuvāk krastam pa mazajiem vilnīšiem centīgi slidinās jaunā sērferu paaudze. Uz šitiem dēļiem gan es laikam nesaņemtos uzkāpt. Bet pludmale superīga, sēžu un baudu fantastisko skatu, kas foto un pat video kadros neizskatās ne tuvu tik fantastiski kā dzīvē. Nebūtu jāstūrē atpakaļ uz Lisabonu, labprāt paliktu te vēl kādu dienu. Pa ceļam aizbraucam vēl līdz San Vicente raga pašam galam, kas skaitās dienvidu galējais punkts un tad jau bliežam uz Lisabonu. Ārā jau pavisam tumšs, kad piebraucam pie slavenā 25.aprīļa tilta, kas ir Sanfrancisko tilta kopija un kuram vienā pusē izslējusies Riodežaneiro Kristus statujas kopija. Mašīnas deviņās joslās gaida savu kārtu samest monētiņas maksas automātā. Par tilta izmantošanu gan pāris kapeikas, salīdzinot ar to kosmosu, ko ceļojuma laikā samaksājam par maksas autobāņiem. Kaut kā neesam rēķinājušies ar tik lieliem cipariem. Bet nu neko, nākamreiz laikam drīzāk jāizsvītro kāds maršruta punkts un jābrauc vairāk pa mazajiem, smukajiem bezmaksas celiņiem.

Pēdējā diena Lisabonā iesākas ar sabiedriskā transporta dienas kartes iegādi. Plāns iečekot seno Lisabonas rajoniņu Belemu, kas slavens ar Belemas torni jeb bāku, katedrāli un olu krēma kūciņām. Tramvaja pieturā mudžēt mudž tūristu bari, bet sliedes mēmi klusē jau minūtes divdesmit. Saprotam, ka kaut kas nav riktīgi un mēģinām pēc kartēm saprast alternatīvas, kā nokļūt galā. Pie mums pienāk kāds vietējais čalīts un piedāvā šērot taksi, jo viņam esot steidzīgi jātiek pie draugiem, bet līdz četriem nekādi transporti tai virzienā nekursēšot, jo šajā pilsētas galā notiek velomaratons un visas ielas ciet. Kāpjam taksī un pēc desmit minūtēm par nieka trīnīti esam Belemā. Nopriecājamies par prātīgo lēmumu un baudām pustukšo krastmalu, kamēr tūristu bari iesprūduši tramvaja pieturā. Apskatām dienasgaismā slaveno „Sanfrancisko” tiltu, pieminekli jūrasbraucējiem, torni, un iemaldamies mūsdienu mākslas muzeja pagalmā, kur atkal var izdauzīties pa strūklakām. Un šīs, starp citu, tieši šādam mērķim arī paredzētas. Uzmetam ašu skatu katedrālei, ieķeram Starbucks smūtijus un slavenās Belemas kūciņas par vienu eiro gabalā un ieņemam parka zālāju. Pilnīgi pazūd laika izjūta un nočilojam tur vairākas stundas. Rādās, ka izbraukt ar leģendāro 28.tramvajiņu vairs šodien nepagūsim. Tāpēc ceļamies sešos no rīta, lai pirms došanās uz lidostu vēl paspētu tomēr pavizināties. Un darīt to pirmdienas agrā rītā noteikti ir daudz foršāk. Jo mēs tramvajā esam gandrīz vienīgie pasažieri. Pēc vairākiem ļoti straujiem un asiem pagriezieniem ievālējam Alfamā un nolemjam izkāpt ārā izmest nelielu loku. Kad palūdzam šoferītim attaisīt durvis, viņš vēsā angļu mierā norāda uz mazo podziņu gandrīz pie griestiem. Nākamo tramvaju vada smaidīga, čirkaina meitene, kas visu ceļu skaļā balsī dungo jautru melodiju un ar katru pasažieri draudzīgi sasveicinās. Tik forša noskaņa, ka negribas nemaz kāpt ārā. Prieks par tādu Portugāles ceļojuma noslēgumu.  






1 komentārs:

  1. Garš raksts, bet doma uztverama. Man arī patika Portugāle, es gan vairāk to izbaudīju kā sporta tūrists, bet arī apvienojumā ar klasisko tūrismu ar izīrētu auto. Tiešām laid back kultūra.

    AtbildētDzēst