LV „plaukstošā” ekonomika, atvērtās robežas un jaunu apvāršņu meklējumi aizvilkuši pusi manu draugu uz citiem platuma/garuma grādiem. Un es tikmēr reizi pa reizei tikai skumji nopūšos.. Protams, bija laiki, kad pati blandījos apkārt, bet tad es ķēru iespaidus un pēc manis skuma citi. Bet šoreiz stāsts par gaišo pusi – ciemošanos! :)
Tā kā Beļģijā šobrīd ir lielākā manu draugu invāzija, uz turieni lido Ryanairs un kādu laiciņu tur nebija būts, tad šāvu visus zaķus reizē. Oij jā, un vienu tādu arī nogaršoju! Trusi ķiršu alus mērcē. Es kā pilnīgs alus nedzērājs esmu sajūsmā par ķiršoto beļģu alu Kriek, kurš, protams, absolūti negaršo pēc alus. Un par tūristu vafelēm, tām, par kurām paši beļģi smejas. Es pat biju slavenajā Mokafē iemēģināt „īstās” vafeles pēc vecmāmiņas receptes, bet man tomēr viegli piedegušajai vafelei ar pūdercukuru prasās virsū vismaz bagātīga šokolādes kārta, bet ideālajā versijā arī zemenes un banāni. Ja kādreiz gadies Briselē, tad uz krogu Fin de Siecle gan noteikti rekomendēju aiziet – dikti garšīgi ēdieni, visnotaļ sakarīgas cenas un lielisks zāles pārzinis – Terzenam līdzīgs bārdainis, kas ļoti operatīvi dala galdiņus. Pie gastronomiskajām izvirtībām noteikti jāpiemin arī beļģu mūļi. Kādus piecus mīdiju gliemežvākus ziņkārības pēc iztukšoju, bet man tie glumie kustonīši īsti neiet pie sirds. Labi, ka tovakar draudzenes jaukais dzīvokļa biedrs man uzmeistaroja omleti ar sieru rumāņu gaumē. Kalorijas nodedzināju, krustu šķērsu izstaigājot Briseles parkus, krāmu tirdziņus, afrikāņu un turku kvartālus un ielas ar frīkaino arhitektūru (iedomājies tipisku beļģu šauro dzīvokļu māju, kurai blakus Beļģijai absolūti neloģiska padomju stila ēka, kurai blakus gotiskā baznīca). Izmetu aplīti arī pa Eirokvartālu. Eiropas Parlamenta labirintus gan redzēju tikai no ārpuses, bet tā kā mana draudzene stažējas Austrijas komisāra paspārnē, tad man izdevās iešmaukt Berlamont ēkā un paklaiņot pa Eiropas Komisijas gaiteņiem. Vienu dienu iemaldījāmies arī demonstrācijā, kur vairāki tūkstoši Beļģijas franči nēsājās ar plakātiem no sērijas „jau pusgads bez valdības – nejēdzība!” Viņi grib arī draudzīgu valsti, kamēr ziemeļos dzīvojošie un holandiski runājošie flāmi sapņo paši par savējo. Vēl viens interesants „politiskais romāns” ir par frančiem, kas ielikuši kāju durvīs un katru mēnesi velk visus eiroparlamentāriešus uz Strasbūru. Tam aiziet vairāki simti miljonu gadā no ES nodokļu maksātāju kabatām. Tāpat arī visi n-tie bonusi, piemaksas un kompensācijas. Un kamēr visā Eiropā krīze nogriezusi skābekli un makos svilpo vējš, Eirokvartāla "baltās apkaklītes" ir sašutuši, ka viņiem ir samazināts algu pieauguma procents (!) Sāku domāt, vai tik man ar nemērķēt uz kādas ES institūcijas vakanci :) Pirms pāris gadiem, kad vajadzēja ātri sapildīt tukšos krēslus, esot pieticis ar angļu valodas zināšanām. Šobrīd gan jau konkurence uz ierēdņu amatiem esot pieklājīga. Bet franču valodu gan būtu lietderīgi iemācīties. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, piektdienas vakarā braucot vilcienā no Briseles piepilsētas Mehelenes un iekuļoties nelielā piedzīvojumā – jau atkal nepareizie vilcieni, atkal franciski runājošā zemē un atkal tas viss ar mani :) Maza, liriska atkāpe tiem, kas nezina leģendāro stāstu, kā pirms četriem gadiem, braucot uz Parīzi, aizbraucu uz Lionu. Lilles stacijas darbinieks apstiprinoša māja ar galvu, ka tas ir īstais vilciens, kad patiesībā mans vilciens atradās uz tā paša perona, tikai otrā pusē. Rezultātā dabūju izbraukāties liekus 500 kilometrus ar ātrvilcienu un vēl tiku pie bezmaksas biļetes atpakaļceļam, kurai otrā pusē pat bija ar roku rakstīta zīmīte ar visu situācijas izklāstu no pirmā vilciena konduktora otram. Viss jau beidzās labi un laimīgas sagadīšanās rezultātā Parīzē satiku savu 2 gadus neredzēto marokāņu Erasmus draugu. Šoreiz gan diemžēl vai par laimi piedzīvojums nebija tik dramatisks, bet acīmredzot frankofonie vilcieni nav mana stiprā puse. Šoreiz iekāpu pareizajā, bet pa ceļam nesapratu paziņojumu, ka kaut kādu sarežģījumu dēļ man jāpārsēžas uz citu vilcienu, lai nokļūtu Briselē. Attapos Briseles otrā galā, gandrīz tukšā vagonā – kāda beļģiete nebija dzirdējusi info pa skaļruni. Konduktors uz mūsu bēdu stāstu tikai noplātīja rokas – pašas vainīgas, ka nedzirdējāt un nesapratāt. Izkāpām diezgan baisā un tumšā stacijā, kur vienīgā dzīvība bija skeitparks, kas ierīkots ar grafiti nopūstā stacijas ēkā. Vilciens atpakaļ uz Briseli bija jāgaida 40 minūtes, tas atnāca pēc stundas un nostāvēja vēl 15 minūtes. Tikmēr sapazināmies ar francūzi, kurš strādā par bērnudārza skolotāju un brauca uz lielpilsētu ballēties. Beļģiete savukārt bija 17gadīga friziere, kura nevarēja pārdzīvot, ka viņai beigušās cigaretes. Smaids sejā parādījās, kad pusmūža vīrietis no skeitparka uztina viņai tabaku. Tā plānotais 20 minūšu brauciens pārvērtās par nu jau manu otro vilcien-piedzīvojumu, šoreiz gan tikai divarpus stundu garumā.
